Ar Čārliju Runcim jo bieži Pa burkānu vagām tīk skriet, Kaut piekodināts ir cieši, Pār dobēm, ka atļauts nav iet.
Ar Čārliju Runcim jo bieži
Pa burkānu vagām tīk skriet,
Kaut piekodināts ir cieši,
Pār dobēm, ka atļauts nav iet.
Gan Runcis, gan takšelis Čārlijs
Šos padomus neņem pie sirds,
Un burkānos paslēpes spēlē,
Aiz akas pie vectēva pirts.
Par samītiem, nolauztiem lakstiem, Kaut īdzīgs vecmammai prāts,
Nav gadījies nerātņus abus,
Ka būtu sodījis kāds.
Bet kādurīt vecmamma pikta,
Stāv dārza malā un raud,
Nav vagu, vien kaudzes un bedres, To vidū sēž Runčuks un ņaud.
Nav Čārlija, laukā no zemes
Vien astes galiņš spīd melns,
Un smiltis lido pa gaisu,
It kā tur kārpītos velns.
Ko negantnieks Čārlijs tur dara,
To Runcis zin pastāstīt, Draugs nolēmis apciemot kurmi,
Kas pazemes tuneļos mīt.
Par to, kā šī rakšana beidzās
Reiz pastāstīs Čārlijs jums pats,
Jo viņam, kam burkāni gardums,
Šai gadā bij burkānu bads.
