Atminiet manu mīklu! Ielāps uz ielāpa, dūriena neviena. Nē, tā nav kāpostgalva. Tie ir Latvijas ceļi, kas ar neskaitāmajiem bedrīšu remontiem atgādina izkaisītas kāpostu lapas.
Par to atkal un atkal bija jādomā, braucot pa Lietuvas, Polijas un Slovākijas gludajiem ceļiem. Pirms dažiem gadiem arī Polijā nācās drebināties pa maziem apkārtceļiem ar ielāpu pumpām, jo lielajos notika vērienīgi darbi. Toties tagad pavisam reti jūtami asfalta savienojumi. Ceļi ir gludi un līdzeni, šķērsojot visu valsts teritoriju. Slovākijā tiek izbūvēti viadukti un atjaunots asfalta segums, turklāt var redzēt – tas tiek darīts pamatīgi. Noklāj pamatu, tad liek apmēram 10 centimetrus asfalta un vēlreiz tikpat biezu asfalta kārtu. Tad nav jābrīnās, ka ceļa segums ir gluds, izturīgs.
Alūksnes rajonā tikai atsevišķi ceļu posmi ir atjaunoti tā, ka pa tiem braukt ir prieks. To var izjust, no Alūksnes – Litenes ceļa nogriežoties uz Annu, kā arī ceļa Alūksne – Lucka tik ilgi asfaltēšanu gaidījušā pēdējā posmā uz Jaunlaiceni. Joprojām nav skaidras atbildes, kas Latvijā ir tik atšķirīgs, ka nejūt uzlabojumu ceļu tīkla sakārtošanā. Bet bedrīšu lāpīšanā nauda pazūd kā akā neskaitāmas reizes. Labi, ka pašvaldības ir ķērušās vērsim pie ragiem. Balvos ielas ir sakārtotas. Arī Alūksnē beidzot radikāli atjauno ielas, nevis lāpās. Cerams, ka drīzumā šāda pieeja būs jūtama visā valstī. Lai ir jāmaksā par labu ceļu izmantošanu, nevis par transporta remontu, kratoties pa bedrēm.
