Tikko saņēmu fotogrāfijas – mani mazbērni nofotografējušies ar putniem uz plaukstas. Acīmredzot tie ir pieraduši, jo pie viņu mājas Norvēģijā ir barotava. Zīlīte un sarkankrūtītis, arī melnraibais dzenis gan neizskatās gluži tādi, kādus…
Diemžēl mūsu masu saziņas līdzekļos kārtējo reizi var uzzināt par neiedomājamu cietsirdību. Iespējams, tie bijuši pusaudži, kuri gribējuši pavērot, kādas mokas cietīs suns, kuram purnu stingri nosien ar drāti. Nabaga dzīvnieks nevar ne ēst, ne dzert, turklāt cieš neizturamas sāpes, jo drāts savilkta tik stingri, ka purns ir uztūcis. Austrumu filozofija māca, ka nākamajā dzīvē ļaundari paši iemiesosies būtnē, kurai viņi likuši ciest. Var ticēt vai neticēt šai iespējai, taču droši vien katrs ir izjutis, ka agrāk vai vēlāk ļauni vārdi un darbi kaut kādā veidā atgriežas.
Daba, arī dzīvnieki, var daudz ko mums iemācīt, ja dodam tiem šo iespēju. Rūpējoties par kādu, bērni mācās atbildību, līdzjūtību un saskarsmi. Atšķirībā no datorspēlēm viņi arī redz, ka kaķim nav septiņu dzīvību. Un sajūt, ka dzīvība ir vērtība. Turklāt tā var būt atkarīga no attieksmes un rūpēm. Tad Sent – Ekziperī atziņa, ka esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām, vairs nešķitīs tukši vārdi. Paskatieties pa logu! Varbūt pie rūts klauvē zīlīte, kura aukstajās ziemas dienās ir izsalkusi. Vai arī pie jūsu sliekšņa apstājies kaķis, kuram vairs nav māju. Neticu, ka vairums cilvēku ir zaudējuši cilvēcību un līdzcietību.
