Līdz ar tumsas varu pār saulainajām dienām cilvēkiem daudz vairāk jādomā par savu drošību. Jādomā, kā būt pamanāmam, soļojot pa neapgaismotām vietām. Šķiet, vienīgā iespēja, kā pasargāt sevi no nelaimēm un būt laikus pamanāmam – paļauties…
Ir jāsaprot, ka gājēju dzīvība un veselība ir pašu gājēju rokās. Nevar cerīgi paļauties uz to, ka gan jau autovadītājs būs uzmanīgs. Lai cik arī uzmanīgs būtu šoferītis, nelaime var notikt tik un tā. Te var minēt latviešu sakāmvārdu, ka aita vilku nesapratīs – kamēr gājēji paši pie stūres nav sēdējuši un izjutuši, kā no tumsas iznirst silueti, tikmēr viņi nesapratīs, cik daudz tas atstarotājs dod viņu pašu veselībai un dzīvībai. Arī ar visu atstarotāju, ejot gar ceļa malu, nav nekādas garantijas, ka automašīna neuzbrauks virsū. Labāk pārvietoties tālāk no brauktuves, kaut vai pa grāvja malu, kamēr garām tumsā pabrauc mašīna, nekā ar spīdīgo karekli pārliecināti soļot pa ceļmalu.
Iet kājām pa tumšiem ceļiem man nesanāk bieži, bet vienmēr esmu gādājusi par drošību, piestiprinot atstarotāju. Vismaz sirdsapziņa tīra un nelaimes reizē nebūs pārmetumu pašai sev. Vismaz tik daudz es savas drošības labā tiešām spēju izdarīt. Var jau mest akmeni arī valsts dārziņā un piekrist izteikumiem, ka atstarotāju dalīšana ir nepareiza naudas izsaimniekošana, jo par šo pašu naudu pamazām varētu apgaismot ceļus.
