Kaut gan Alūksne nav starp lielākajām Latvijas pilsētām, šeit dzīvo daudzi radoši un talantīgi cilvēki. Apliecinājumu tam varam gūt gandrīz ik nedēļu, kad parādās ziņas par alūksniešu panākumiem mūzikā, sportā un citās jomās.
Tiesa, šie…
Tiesa, šie panākumi ir vien aisberga virsotne, kam apakšā slēpjas pamatīgs darbs ikdienā. Nereti tie gūti ar paša entuziasmu un mērķtiecību, kā arī atbalstu no ģimenes puses, kas ir līdzās gan veiksmēs, gan neveiksmēs. Gūstot panākumus, tas gan netiek pieminēts. Priekšplānā izvirzās pārstāvētā pilsēta, kuras vārds izskan Latvijas un dažkārt pat plašākā līmenī.
Tādos brīžos es aizdomājos par apstākļiem, kādos šie panākumi kaldināti. Cik lielu daļu no panākumos ieguldītā finansējuma veido pašu daļa un cik – no pašvaldības, ko viņi pārstāv, saņemtā? Vai jaunie talanti tiek nodrošināti ar atbilstošu materiālo bāzi, telpām, kaut vai transportu, ar kuru nokļūt līdz pasākuma norises vietai?
Pirms nedēļas, dodoties garām Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijai, redzēju pūtēju orķestra mēģinājumu, gatavojoties nākamajā dienā paredzētajai defilēšanas skatei. Tas tika aizvadīts skolas pagalmā, nevis telpās, kas būtu laika apstākļiem piemērotāks risinājums. Vai šādā attieksmē izpaužas lepnums par savējiem?
Nav šaubu, ka ir viegli lepoties ar panākumiem, kuru veidošanā nav bijis jāiegulda nekādu pūļu, taču tāds lepnums man nešķiet īsts. Galu galā ne jau vārdi, bet gan ikdienas darbi apliecina, cik lielā vērtē šie panākumi ir un cik lielas tiesības mums ir tiem priecāties līdzi kā par savējiem.
