Ja Saeimā tiks pieņemts Bērnu un ģimenes lietu ministrijas ierosinājums, tad turpmāk septembra otrajā svētdienā svinēsim Tēvu dienu. Mēģinu iedomāties, kāda būtu vakardiena, ja tā jau būtu atzīmējama.
Liekas gan, ka neko daudz tas…
Liekas gan, ka neko daudz tas nemainītu. Iespējams, ka aizbrauktu uz kapiem, lai atcerētos un pieminētu tēvu, kā jau to daru Mātes dienā. Bet tēvs atdusas viņai blakus, tāpēc nebūt netiek aizmirsts. Vai atbrauktu mūsu bērni un mazbērni sveikt savu tēvu? Šaubos, lai gan apsveikumu viņš droši vien saņemtu.
Manuprāt, svētki nepalielina ne mātes, ne tēva, ne arī ģimenes lomu. Tā ir tieši tāda, kāda tā ir veidojusies ģimenē. To vienlīdz labi apliecina gan Mātes diena, kurā nebūt ne visi atceras un sveic savu māti, gan Sieviešu diena, kura joprojām nav oficiāli atzīmējama, bet to svin arvien vairāk cilvēku. Jā, nav vīriešu dienas, par kuru kādreiz tika uzskatīta padomju armijas diena. Tomēr šaubos, vai tāpēc vajadzīga Tēvu diena. Var piekrist ministram Ainaram Baštikam, ka Latvijā ir ļoti daudz labu un mīlošu tēvu, bet nevar būt tā, ka “viņu devums savām ģimenēm nav pietiekami novērtēts”. Kas gan cits to spētu labāk novērtēt, ja ne sieva un bērni? Vajadzīga valsts vai pašvaldības atzinība? Bet tādas jau nav vairs pat daudzbērnu mātēm. Jā, tēva loma nav pietiekami novērtēta masu saziņas līdzekļos, bet to var teikt arī par mātes un stipras ģimenes nozīmi. Mātes diena un Ģimenes diena neko nav mainījusi, ja nu vienīgi tieši šajās dienās ir atbilstoši materiāli. Tomēr daudz svarīgāk, lai mums katram ir ģimene – drošs un mīlestības pilns patvērums.
