Ķeksējot līdzekļus valsts budžetā un jau tā mazo deķīti raustot uz visām pusēm, politiķi, manuprāt, ir sākuši vēl lielāku tautas slāņu sašķelšanu. Iemesls tam ir nieka 8 latu bērna pabalsts un tas, ka nu jau valstī bērnus sākam pretstatīt…
Izlasot izstrādātos variantus, kam un kā turpmāk varētu maksāt šo 8 latu pabalstu mēnesī, sapratu, ka mana ģimene neatbilst nevienam kritērijam. Sāp sirds, ka valsts jau sāk šādi sadalīt bērnus, izvērtējot ģimenes ienākumu līmeni. Gluži kā skaitāmpantiņā “Vāru, vāru putriņu”: tam došu, tam došu, bet tam – nekā! Manuprāt, ģimenes valsts pabalsta mērķis nedrīkst būt sociālā palīdzība. Ja valsts uzskata, ka krīze ir tik dziļa un vairs nevar ģimenēm maksāt šo pabalstu, tad arī nemaksā. Bet – uz laiku nemaksā visām ģimenēm, nevis sāk dalīt grupās! Ja pieņemtais gala variants būs pēc principa “tam došu, bet tam – pa pieri”, tad, manuprāt, valsts kārtējo reizi veicinās situāciju, kas mudinās cilvēku kļūt par sociālās palīdzības saņēmēju. Bet viszemiskāk bija nostatīt bērnus pret pensionāriem, atņemot vieniem, lai tiek otriem. Manuprāt, jācieš nebūtu nevienam, bet jāatrod cits risinājums, pretējā gadījumā varbūt mūsu valdības vīri un sievas drīz jau sāks lūkot pēc ragaviņām, ar ko vizināt uz mežu.
Nauda nav būtiskākais dzinulis, kādēļ ģimene izvēlas radīt bērnu, lai gan atsevišķas grupas cilvēkiem tieši tā arī ir, tomēr naudai ir ļoti liela nozīme. Ja ģimene nejūtas finansiāli un sociāli droši laikā, kad audzina mājās zīdaini, viņi neizšķirsies par bērna radīšanu. Arī par to valdības vīriem un sievām vajadzētu rūpīgi padomāt, pārlapojot demogrāfiskās statistikas datus.
