Izdzirdot jautājumu, vai, dzīvojot provincē, tev nepietrūkst visu to daudzo iespēju, ko piedāvā dzīve lielpilsētā, mana pirmā reakcija ir vēlme saraukt pieri neizpratnē. Kas gan te ir citādāks? Cilvēki tāpat strādā un pelna sev iztiku,…
Par to aizdomājos pēc aizvadītās nedēļas nogales, piedaloties Gaujienā rīkotajās bērnu un jauniešu amatierteātru dienās, kā arī dodoties ekskursijā pa Alsviķu, Ilzenes un Zeltiņu pagastiem. Ikvienā vietā varēja redzēt kaut ko tādu, kas padara to īpašu uz citu fona. Vai tās būtu pilsdrupas, neparasti dabas objekti, unikālas vēstures liecības vai lietas, kas izaugušas no senču atstātajām pēdām, ik uz soļa saskāros ar secinājumiem, kas tas ir tas, ko nekur citur nevar atrast. Lai gan šajos pagastos esmu bijusi neskaitāmas reizes, visvairāk mani izbrīnīja tas, cik gan maz par tiem esmu zinājusi.
Pie līdzīgiem secinājumiem nonāca arī daudzi citi ekskursijas dalībnieki, no kuriem daļa nodzīvojuši vienā vietā vairākus gadu desmitus. Tas lika saprast, ka ne jau iespēju vai piedāvājuma trūkums ir pie vainas, bet gan mūsu pašu nezināšana vai pat nevēlēšanās zināt, ko patiesībā dara cilvēki mums līdzās un starp kādām vērtībām dzīvojam. Galu galā nozīme nav tam, cik lieli ir konkrētās pilsētas vai pagasta apmēri, bet gan cik aktīvi iesaistāmies to dzīvē un cik ieinteresēti skatāmies uz tur notiekošo, lai saskatītu tās vērtības, kas mums ir.
