Uzticības krīze ir totāla. Prezidents neuzticas premjeram, tomēr ļaus tam turpināt darbu. Premjers neuzticas ministriem, bet līdz šim nav prasījis kāda ministra atkāpšanos. Vēlētāji neuzticas ne Saeimai, ne valdībai un nu jau laikam arī…
Viņa rīcību var salīdzināt ar Ļeņina darbā raksturoto taktiku – viens solis uz priekšu, divi – atpakaļ. Sliktākais ir tas, ka solījumiem neseko rīcība. Tagad, prezidenta norāts, premjers sapratis, ka valdības reorganizāciju ir jāveic nekavējoties. Bet pamatojums un attaisnojums ir tas pats, kura dēļ Ivars Godmanis to vēlējās uz laiku atlikt – nekavējoties jāpilda Starptautiskā Valūtas fonda programma un jāatrisina jautājums par sindicēto kredītu (tie ir kredīti, ko banka aizņemas no citām lielākām bankām) devējiem “Parex” bankai.
Ir pagājis mēnesis kopš piensaimnieku nemieriem. Kas ir mainījies? Zemnieki paši meklē iespējas turpināt ražošanu. Neapmierinātību paust gatavojas policisti un pašvaldības. Savukārt valdības darbību atspoguļo iknedēļas televīzijas debates “Kas notiek Latvijā?”, kurās var dzirdēt tikai spriedelēšanu un uzdevumus, kā arī to, ka būs vēl grūtāk. Vai izturēsim, ja jau tagad cieši savilktās jostas liedz brīvi elpot? Labi, ka vismaz pagaidām nodokļus vairs nepaaugstinās.
Lai gan ir acīmredzams, ka šī valdība nav rīcībspējīga, to tomēr stutēšot ar “jaunām sejām”. Interesanti, vai būs arī jaunas idejas un rīcībspēja? Par to ir jāšaubās, jo neviens saprātīgs politiķis negrib šobrīd iet valdībā. Ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš arī uz elli.
