Pēdējā mēneša laikā, apmeklējot vairākus publiskus pasākumus, arvien biežāk raisās pārdomas par to, vai cilvēki šodien prot novērtēt to, kas viņiem ir dots. Tas nav domāts kontekstā ar ekonomisko krīzi valstī, pasaulē, bet tieši ikdienas…
Kad Alūksnes politiski represēto klubs “Sarma” prezentēja videodisku par 1949.gada 25.marta izsūtīšanu, cilvēku dzīvesstāstus un pārdzīvoto, sēžot labiekārtotās, siltās telpās saproti, ka šodien cilvēks ne vienmēr novērtē to, kas konkrētajā brīdī šķiet tik pašsaprotami – mājas, ģimene, ēdiens… Toreiz vara nežēlīgi spēlējās ar cilvēku likteņiem, bet daudzi jo daudzi tomēr izdzīvoja un var tagad to visu pastāstīt, lai mēs vienmēr turētu godā to, ko pārdzīvojuši mūsu senči. Tiesa, laiks mainās un šodien mums ir jāsaskaras ar cita rakstura problēmām, tomēr tie, kas vēlas, var strādāt, dzīvot un no mājām dažu stundu laikā neviens neliek izvākties. Patiesībā mums šodien pieder tik daudz, bet mēs gribam vairāk, vairāk un vēl vairāk! Reizēm cilvēks visu laiku gaida savu lielo iespēju, saprotot ar to pašreizējā brīdī ļoti tālas lietas vai notikumus, bet nenovērtē to, kas dots šodien. Putns vēlas, kaut varētu būt mākonis debesīs, bet mākonis vēlas, kaut varētu būt putns un lidot, kurp vien vēlas… Kamēr nenovērtēsim to, kas mums ir dots, priecājoties arī kaut par mazumiņu, nespēsim būt patiesi laimīgi.
