Paņēmu savu veco velosipēdu un devos ar paziņu ceļā. Nolēmām: ja jau aizbraucām līdz Apes pagriezienam, tad varam aizbraukt uz Alsviķiem, bet, ja jau aizbraucām līdz Alsviķiem, tad varam aizbraukt līdz Māriņkalnam, kur dzīvo mana…
Laiks kļūs aizvien siltāks, un es iedrošinu ikvienu doties ceļojumā ar sevi. Paņemt telti, kastrolīšus un varbūt kādu labu grāmatu. Un doties ceļā vienam pašam! Es tevi izaicinu! Nevajag jau pārāk tālu, jo mēdz teikt, ka Dievs sargājot tikai tos, kuri paši sevi sargā.
Uzmanieties no ērcēm, nobāzējieties un vērojiet dabu. Pavisam drīz jums uznāks absistence – sajutīsiet ļoti nepatīkamu īdēšanu, jo gribēsies paklabināt datora pogas, paknibināt telefonu un ierakstīt “draugos.lv”: redzi, kur es esmu?! Tādi, lūk, varoņi mēs esam. Tādi, kuri aizmirst, ka vissvarīgākās tikšanās ir pašiem ar sevi.
Varat braukt divatā, trijatā, visa ģimene, visa klase, bet galu galā galamērķī jums jāizprot pašiem savs klusums. Kāpēc gan tagad, braucot ekskursijās, nemācīt bērniem desmit minūtes pavadīt sevis vērošanā? Kāpēc tas viss jāaizbāž ar skaļu desiņu sprakšķēšanu, čipsu kraukšķināšanu un vēl sazin kādiem trokšņiem? Lai jau tie nāk, bez tiem nevar iedomāties ērtas pasēdēšanas, bet varbūt mums ir arī pienācis laiks iemācīties vērot sevi? Vērojot sevi, vairs negribas tik ļoti aprunāt citus, bet gribas viņus saprast. Ieskatoties sevī, tu attopies, ka visi te ir cilvēki.
Tā nu mēs turpinājām braukt ar velosipēdiem, un daba kļuva aizvien lēnāka. Ar “lēnāka” es domāju – tā nepazib gar tavām acīm, bet it kā iespiežas acs ābolos un paliek tur. Tāds mazs nospiedumiņš.
Kāpēc gan mums visiem neveltīt šo vasaru sev? Nē, nu es jau ne par bērniem, vīru, lopiem, bet par… visu citu! Bet tas viss cits tev pašam jānes, un, ja esi salūzis, kāda gan tur vairs nešana. Bet salūzušas mēbeles dziedina klusās fabrikās. Līmē klāt detaļas un gaida, līdz sadzīst. Un vēro.
Mācīsimies arī mēs vērot!
