Bija vēla svētdienas pēcpusdiena. Jau kuro stundu kafejnīcā dirnēja, šķiet, vēl pilngadību nesasniegusi meitene. Kā pielipusi viņa lūkojās televizorā un uz viesmīļu aicinājumiem “Vai ko pasūtīsiet?” noraidoši vien pakratīja galvu. Bija…
Pa brīdim tika paņemts cukurtrauks, iebērta šķipsniņa saujā un gardi notiesāta. Nedaudz vēlāk cukurs līdzi ņemšanai tika pildīts arī pirkstainīšos. Sirds lūza aiz līdzjūtības. Prātā tika izspēlēts simtiem ideju, kā šai šķietami nelaimīgajai palīdzēt. Vajadzētu… Bet kā to izdarīt pēc iespējas neitrālāk? Slepus lūkojos un domāju, līdz pie vientuļnieces pieskrēja divas mazas meitenītes. Šķita, uzvirmoja draudzības jūtas, nu visas trīs ķiķināja. Un tad sekoja šausminošākais – šķietami nelaimīgā vientuļniece lielīgi mācīja mazajām zagt bukletus un slēpt tos no mammām, liekot aiz jakas. Mācīts tika ne vien saujā bērt un ēst cukuru, bet arī pildīt to cimdos. Nelāgais arods, tā sakot, tika nodots tālāk. Mans žēlums momentāni zuda. Nenosodu sildīšanos un cukura baudīšanu, bet nelāgo iemaņu nodošanu gan. Pretēji māmuļu mācībai, ka zagt nav labi, nu šīs meitenes dzirdēja, ka tas ir forši. Varbūt efekts nav tūlītējs, bet šāda nejauša draudzība, iespējams, nākotnē meitenēm liks rīkoties ne tā, kā mācīja mammas.
Vēlāk pārdomas izraisīja tas, ka pirmajā acu uzmetienā nespēju saskatīt cilvēka īsto dabu. Pārējie mani vakariņu biedri uzreiz konstatēja, kādu nodomu vadīta meitene kafejnīcā uzturas, bet es ne. Centos visu saskatīt labāku, nekā ir. Kārtējo reizi pieķeru sevi pie nespējas ļauties saskatīt reālo situāciju, lai arī cik skarba tā būtu. Nu nav manī šī instinkta…
