Nekur nav tik labi kā mājās! Šādas sajūtas mani pārņēma pēc brīnišķīgi pavadīta laika Briselē. Jā, tur ir saulainas pavasaris, zied narcises un no biezās sniega segas nav ne miņas. Arī cilvēki tur ir daudz atvērtāki un nežēlo smaidu pat…
Tur ir skaisti un patīkami, prieks dzīvoties, bet Latvija ir manas mājas un nekādi labumi nespēs man to aizstāt. Atšķirība ir tā, ka te sejas ir nevis smaidošas, bet pazīstamas. Tuvi un mīļi cilvēki ir daudz lielāka vērtība. To spēju apzināties tikai tad, kad no visa ierastā jāatsakās. Esot prom no mājām tu spēj saprast cik tā visa ļoti pietrūks. Šķiet, ka es nespēju nekur citur būt ilgāk par nedēļu bez ilgām pēc mājām. Cilvēks ar māju ir saistīts tāpat kā gliemezis ar savējo. Ne gluži nesot uz muguras, tomēr ar nesaraujamām saitēm gan – sirdij tuvām sajūtām. Sprīdītis devās prom no mājām laimes un bagātības meklējumos, bet atgriezās bez naudas un bez laimes. Toties svarīgākā atziņa, ko viņš ieguva skanēja: “Nekur nav tik labi kā mājās”. Nekādā ziņā negribu dzīvot nekur citur kā vien Latvijā. Ceļot protams, bet ne dzīvot. Dzimtene paliek dzimtene.
