Šis laiks ir tumšs tiešā un pārnestā nozīmē. Sarunā ar mācītāju dzirdēju atziņu, ka sabiedrība kļuvusi imūna pret grēku, kas sagandē mūsu dzīvi. Vienaldzība kā rūsa saēd visu, kas tiecas pretī labam vārdam un siltai, pretī pastieptai …
Tomēr tieši tagad, Ziemassvētku laikā, spītējot tumsai, uzplaukst gaiši starojoši labestības ziedi. Katra sirdi tie aizskar neredzamām, bet spēcīgām emocijām, liekot atskārst, ka mīlestība spēj vairāk nekā vara un nauda.
Siltas asaras atkausēs sirdis, kad atkal skatīsimies raidījumu „Latvijas lepnums”. Tajā cilvēcības deficītu mazina nesavtīgi un pašaizliedzīgi cilvēki, kuru skaits nemazinās. Starp viņiem varētu būt arī vecmāmiņa no Virešiem. Neviens nebrīnās par to, ka viņa audzina un rūpējas par mazdēlu. Taču Jeļena Bondare ir arī palīdzējusi ne tikai kaimiņiem, bet pilnīgi svešiem cilvēkiem. Ir, protams, labi, ja to novērtē citi. Manuprāt, vēl svarīgāk, ka savas vecmāmiņas labo sirdi spējusi sajust mazmeita Ieva. Viņas vēstule ir starp 1200 ieteikumiem „Latvijas lepnumam”, tomēr vecmāmiņas nebūs starp „Zelta ābeles” saņēmējiem. Toties viņai ir cita – ne mazāk vērtīga – balva – savu vistuvāko cilvēku mīlestība. Ne tikai Virešos, arī citur ar labu vārdu atceras Jeļenu jeb Lieni, kā viņu sauc.
Protams, ka nevar apbalvot visus labos cilvēkus. Nav arī viegli izraudzīties pašus labākos no labākajiem. Turklāt viņi tādi ir ne jau tāpēc, lai saņemtu pateicību. Mīlestība pie viņiem atgriežas tādā vai citādā veidā. Stāstot laikrakstā par šiem cilvēkiem, stiprina atziņa, ka gaišais un labais nezūd. Vajag tikai prast to ieraudzīt.
