Līdz ar pirmās svecītes iedegšanu adventes vainagā sācies Ziemassvētku gaidīšanas jeb klusais pārdomu laiks. Tumšie vakari, sniega radītais gaišums, kā arī pošanās gada pozitīvākajiem un skaistākajiem svētkiem reti kuru atstāj…
Katram pirmās svecītes iedegšana adventes vainagā simbolizē kaut ko savu. Man tā asociējas ar finiša taisnes sasniegšanu nu jau aizejošajam gadam, kas mudina pārdomāt un izvērtēt šī gada laikā piedzīvoto. Tumšo vakaru un klusuma iespaidā gribas atmest visu ārišķīgo, uzspēlēto un lieko, cenšoties saskatīt lietu patieso būtību un pakavēties domās pie tā, kas tiešām kaut ko nozīmē. Tā ir kā sava veida rēķinu noslēgšana ar aizvadīto gadu, saliekot visu pa plauktiņiem: izdalīt atsevišķi veiksmes un neveiksmes, pozitīvo un negatīvo, lai sliktās lietas atstātu pagātnē, bet nākamo gadu varētu iesākt tikai ar labajām – lietām, ko būtu vērts nepazaudēt un izkopt tālākajā nākotnē.
Ne velti adventes laiku piedzīvojam tieši ziemā – dienās, kad apkārtne kļūst tik balta un gaiša, kā nekad citkārt. Skatoties uz sniega klātajiem klajumiem, tie neviļus rada vēlmi arī pašiem kļūt baltākiem un iekšēji gaišākiem. Gluži kā četras svecītes adventes vainagā, no kurām katras aizdegšana sniedz arvien vairāk siltuma un vēlmi pēc kaut kā laba.
