Izsmaržo meijas, gaisā virmo prieks par paveikto un satraukums par nākotni, audzēkņiem absolvējot 9.klasi. Pagājušajā nedēļā man bija iespēja apmeklēt citādāku 9.klašu izlaidumu, nekā mums ikdienā tas ir pierasts – Gaujienas speciālajā…
Tur skolotājas bērnus uzlūko asarām acīs kā savus, jo daudzus gadus bijušas viņiem mātes vietā: mācījušas gultu saklāt, apavus notīrīt, muti nomazgāt un citas ikdienišķas dzīves prasmes, kas būtu jāiemāca vecākiem. Tur daudzi bērni ziediem rokās brīdī, kad devās sveikt vecākus, gāja pie savām skolotājām, jo viņas šos gadus bija kā mammas, bet savās goda vietās atgriezās asarām acīs un vēl ilgi nespēja tās valdīt. Kāds raudāja par vecāku vienaldzību, kāds – par skolā saņemto mīlestību, kāds – par to, ka pienācis brīdis šķirties no ierastās vides un sākt jaunu, nezināmu posmu dzīvē.
Sākt dzīvot citādāk ir visgrūtāk, jo bieži vien to ietekmē arī lietas vai apstākļi, kas nav atkarīgas no paša cilvēka. Piekrītu, ka katrs pats ir savas laimes kalējs, bet – daudz grūtāk to ir izdarīt tiem, kam nav bijis labas ģimenes piemēra. Tiem, kas nav izjutuši mātes mīļos, siltos glāstus, tēva stingro roku un patvērumu, vecmāmiņas un vectētiņa sirds gudrību un siltumu, pamācošos padomus.
Klašu audzinātājas saviem “devītajiem” neslēpa asaras, uztraucoties, ka nespēs viņus pasargāt no pasaules ļaunuma. Visspilgtāk man atmiņā palicis skolotāju vēlējums audzēkņiem: “Dievs radīja sauli ar saules dabu. Un zvaigznes, un mēnesi. Dievs radīja kokus – ne sliktus, ne labus, vienkārši kokus. Dievs radīja pasauli un teica: “Es mīlu to!” Dievs radīja cilvēkus – katru ar savu dabu, teikdams: “Mīliet manu pasauli, ne sliktu, ne labu – vienkārši pasauli manu, jo pasaule vienmēr mīlēs jūs – katru ar savu dabu. Ne sliktu, ne labu – tā vienkārši mīlēs…”
