Katra māte uztraucas par savu bērnu, tas ir dabiski jebkurā vietā un laikā. Tāpēc mani nepārsteidza viņas brīdinājums dēlam būt uzmanīgam, dodoties ar velosipēdu pie apmēram 15 kilometrus tālāk dzīvojošā drauga. Taču zēna atbilde gan…
Pēc Latvijas tautas skatīšanas datiem līdz 31.maijam atklājies, ka mūsu valstī vairs nav pat divi miljoni iedzīvotāju. Iespējams, ka kāda neliela daļa vēl nebija pieskaitīta, taču acīmredzot tuvu 300 000 cilvēku ir izbraukuši uz ārzemēm. No turienes viņi seko Latvijā notiekošajām politiskajām, ekonomiskajām un sociālajām norisēm. Spriež un pārdzīvo. Taču jūtams – arvien vairāk sarūk viņu cerības, ka kaut kas varētu mainīties, dodot iespēju atgriezties, strādāt un dzīvot tā, kā viņi to var tagad svešumā. Visi nevar un nekad nebūs uzņēmēji, kuri paši rada darbavietas. Turklāt strādājot no agra rīta līdz vēlam vakaram, bez brīvdienām, lai nopelnītu iztikai un spētu samaksāt arvien augošos nodokļus. Vai ir kāda garantija, ka tie vairs netiks palielināti?
Tagad partijas spriež, kā pārgrupēt spēkus, lai atkal to politiķi tiktu ievēlēti Saeimā. Ka pašreizējā tiks atlaista ar balsojumu referendumā, šaubās vien retais. Bet par ko balsosim? Cerēsim atkal uz kādu jaunu partiju, kas “atjās baltā zirgā”, tīra un bez grēka? Nu nav un nebūs tādas! Beidzot vajadzētu prasīt konkrētus darbības plānus ekonomikas atveseļošanai un pēc tam sekot to izpildei.
