Jau trešā bezmiega nakts… Pār sētu domās lēkušas tūkstoš aitas, izdzertas “padsmit” krūzes piparmētru tējas, sega izraustīta un spilvens izspaidīts. Nekā! Miega kā nav, tā nav!
Lai gan zinu, ka ļaunākais, ko varu bezmiega situācijā…
Lai gan zinu, ka ļaunākais, ko varu bezmiega situācijā darīt, ir sākt domāt, tomēr domu mudžekļus aizgaiņāt neizdodas. Domas šķetinās cita pēc citas – tiek izanalizētas dienas gaitas, domāts par tuviniekiem, viņu veiksmēm un neveiksmēm, fantazēts par nākotni un galu galā arī par lietām, ko noteikti nav manos spēkos mainīt – valsts nostāju ekonomiskās krīzes laikā, slimībām un pat laika apstākļiem. Tās visas ir dienas steigā nepārdomātās lietas. Organisms pats signalizē – apstājies, padomā un tikai tad dodies tālāk. Vienmēr jau šķiet, ka domāšanai neatliek laika, bet, redz – viss tāpat notiek vai nu pats no sevis, vai piespiedu kārtā. Kā vēsta latīņu teiciens – “domāju, tātad esmu”. Varbūt pat ir labi, ka reizēm miega vienkārši nav. Interesantākais, ka pēc tādas kārtīgas pārdomu nakts miegs uzrodas pats no sevis. Organisms ir savu guvis un var laisties sapņu valstībā.
Bezmiega naktīs reizumis man bijuši arī lielākie iedvesmas brīži, kad domas gūzmējas, vārdi rindojas un skriešus jāskrien uz otru istabu pēc papīra un tintes, lai pierakstītu labos vārdu virknējumus. Naktī rakstītajiem vārdiem ir īpašs skanējums. Tā ne vienu vien reizi tapuši skaisti vēlējumi svētkos, uzrunas un teikumi laikraksta rakstiem.
It visam ir zelta maliņa, vien jāgrib un jāspēj to saskatīt.
