Arvien biežāk aizdomājos, kādēļ mums ir tik daudz cilvēku, kuriem nepieciešama sociālā palīdzība. Šoreiz nav runa par tiem, kuri patiesi objektīvu iemeslu dēļ ir nonākuši šādā situācijā, bet par tiem, kuri neko nedara, lai savus dzīves…Diemžēl sistēmas uzturēšanu un attīstību veicina arī valsts politika, nedomājot par jaunu darba vietu radīšanu, lai cilvēkiem iedotu makšķeri, bet gādājot tikai par zivju krājumiem – sociālajiem pabalstiem. Eiropas fondu naudu, ko nav apguvuši uzņēmēji, tagad pārdalīs un paredzēs pabalstiem bezdarbniekiem! Vai tas ir atbalstāmi? Manuprāt, nē, ja atminamies, ka nemaz tik sen uzņēmējiem bija drakoniskas birokrātiskas prasības, lai apgūtu Eiropas naudu, bet nu secina, ka tā paliek pāri un Eiropa var atņemt – tādēļ atdosim bezdarbniekiem. Savukārt Alūksnes novadā viens no saukļiem sociālās palīdzības jomā ir – jo vairāk ģimenē bērnu, jo lielāku sociālo palīdzību var saņemt. Jā, bērniem jānodrošina pienācīgi dzīves apstākļi, bet vai neveidojas mazliet absurda situācija – bezdarbnieki gādā par Latvijas demogrāfisko situāciju, jo var taču lielāku un daudzveidīgāku sociālo palīdzību saņemt, kamēr inteliģence strādā, maksā valstij nodokļus un plāno, cik bērnus ģimenē varēs uzturēt – paši. Tajā pašā laikā arvien vairāk skolas sāk piedāvāt dažādas speciālās programmas bērniem ar attīstības traucējumiem, kam ir grūtības mācībās un tamlīdzīgi, jo šādu bērnu paliek arvien vairāk. Kāds varbūt teiks, ka deģenerējamies, kāds – ka tā ir tikai sakritība. Bet ne velti Latvijas ekonomiku jau sen plāno un kontrolē citas valstis, pašiem latviešiem atstājot sociālo problēmu risināšanu…
