Kad jau pirms krietna laika Latvijas mēroga mēdijos skandēja, ka klāt ekonomiskā krīze, šai ziņai nepievērsu īpašu uzmanību. Saprast jau sapratu, ka tas negatīvi ietekmēs arī manu budžetu, tomēr par savu dzīvi jutos pārliecināta. Tagad…Cieš vismazākā un vissvarīgākā vienība – ģimene, kas ir sabiedrības sākuma elements. Līdzko ģimenes galvenais pelnītājs zaudē darbu, tas atstāj iespaidu uz ikvienu no šīs ģimenes locekļiem. Un ne jau tikai ekonomiski, bet arī psiholoģiski. Kā saņemties un dzīvot tālāk, ja esi zaudējis darbu uzņēmumā, kuram juties piederīgs, ieguldījis daudz enerģijas ikdienas darbos un jaunos projektos? Sadzīvot ar apziņu, kas viss darītais veltīgs. Zaudēta ticība, sagrauts dzīves posms. Var jau ticēt, ka viss notiekošais ir uz labu, bet ticības ātri vien zūd, ja jaunu darbu neizdodas atrast. Muļķīgi ir cerēt, ka kādam uzņēmuma sokas labāk un nepieciešamas jauns darbinieks. Cerēt var vien uz tām darbavietām, kuras pametuši tie, kas aizdevušies peļņā uz Īriju, Dāniju, Angliju, Norvēģiju. Un tepat jau vien mutuļo doma – varbūt arī man pašam doties uz kādu no laimīgajām zemēm…
