Atminiet manu mīklu! Ielāps uz ielāpa, dūriena neviena. Nē, tā nav kāpostgalva. Tie ir Latvijas ceļi, kas ar neskaitāmajiem bedrīšu remontiem atgādina izkaisītas kāpostu lapas.
Par to atkal un atkal bija jādomā, braucot pa Lietuvas,…
Par to atkal un atkal bija jādomā, braucot pa Lietuvas, Polijas un Slovākijas gludajiem ceļiem. Pirms dažiem gadiem arī Polijā nācās drebināties pa maziem apkārtceļiem ar ielāpu pumpām, jo lielajos notika vērienīgi darbi. Toties tagad pavisam reti jūtami asfalta savienojumi. Ceļi ir gludi un līdzeni, šķērsojot visu valsts teritoriju. Slovākijā tiek izbūvēti viadukti un atjaunots asfalta segums, turklāt var redzēt – tas tiek darīts pamatīgi. Noklāj pamatu, tad liek apmēram 10 centimetrus asfalta un vēlreiz tikpat biezu asfalta kārtu. Tad nav jābrīnās, ka ceļa segums ir gan gluds, gan izturīgs.
Alūksnes rajonā tikai atsevišķi ceļu posmi ir atjaunoti tā, ka pa tiem braukt ir prieks. To var izjust, no Alūksnes – Litenes ceļa nogriežoties uz Annu, kā arī ceļa Alūksne – Lucka tik ilgi asfaltēšanu gaidījušā pēdējā posmā uz Jaunlaiceni. Lai kā esmu centusies ieklausīties mūsu valsts ministru un politiķu argumentos, joprojām nav skaidras atbildes, kas Latvijā ir tik atšķirīgs, ka nejūt uzlabojumu ceļu tīkla sakārtošanā. Mēdz teikt, ka skopais maksā divreiz. Bet bedrīšu lāpīšanā nauda pazūd kā akā neskaitāmas reizes. Labi, ka pašvaldības ir ķērušās vērsim pie ragiem. Balvos ielas ir sakārtotas. Arī Alūksnē beidzot radikāli atjauno ielas, nevis lāpās. Cerams, ka drīzumā šāda pieeja būs jūtama visā valsti. Lai ir jāmaksā par labu ceļu izmantošanu, nevis par transporta remontu, kratoties pa bedrēm.
