Māras Zālītes tekstu rokoperā “Lāčplēsis” lika atcerēties Saeimā saceltā jezga ap demogrāfijas apakškomisijas veidošanu.
Pēkšņi visi ir tik ieinteresēti demogrāfiskās situācijas uzlabošanā, ka komisijai pieteicies rekordliels deputātu…
Pēkšņi visi ir tik ieinteresēti demogrāfiskās situācijas uzlabošanā, ka komisijai pieteicies rekordliels deputātu skaits. Jau gadiem samazinās dzimstība un palielinās mirstība, bet nu tas kļuvis par nacionālās drošības jautājumu. Var, protams, ironizēt par šādu atklāsmi. Taču žurnālistu diskusijā izskanējusī atziņa, ka nākotnē Latviju apdzīvos galvenokārt cittautieši, liek aizdomāties. Tas patiesi ir ļoti satraucoši un nopietni. Jautājums tikai, ko lietas labā grib un spēj darīt deputāti. Jā, idejas ierosinātājs Andris Šķēle ir parūpējies, lai viņa divās ģimenēs augtu trīs bērni. Taču ir gana daudz vecāku, kuri negrib atļauties vairāk bērnu, lai gan pietiek līdzekļu to izaudzināšanai bez problēmām. Tāda ir tendence visās attīstītajās valstīs, kur valda individuālisma kults. Cits ar citu sacenšas, domājot par savām, nevis kopējām interesēm. Turpretim mazattīstītajās valstīs bērnu ir daudz. Par ko tas liecina? Manuprāt, noteicošie nav tikai materiālie apstākļi, lai gan ar tiem tiek pamatota dzimstības mazināšanās Latvijā. Var piekrist, ka nevajadzētu atlikt nodokļu atlaides daudzbērnu ģimenēm un citas lietas, kas veicina dzimstību. Bet mērķis nevar būt tikai ekonomikas augšupeja un labklājība, jo tad bērni ir vajadzīgi tikai kā rotaļlietas. Katrs zina mātes, kuras ir gatavas dzemdēt atkal un atkal, lai saņemtu pabalstu.
Esam krustcelēs, kur izvēlamies – būt vai nebūt bērnam, būt vai nebūt tautai.
