Pēdējos mēnešos mana uzmanība koncentrēta ap Alūksnes novada domes augusta sēdē pavīdējušajiem lēmumprojektiem par atsevišķu iestāžu likvidāciju.
Lai cik negaidītas šīs pārmaiņas arī būtu, visvairāk sadusmo lēmumprojektu virzītāju…
Lai cik negaidītas šīs pārmaiņas arī būtu, visvairāk sadusmo lēmumprojektu virzītāju attieksme, slēpjoties vienam aiz otra muguras un baidoties uzņemties atbildību par tiem.
Tas lika aizdomāties par manis pašas bailēm un cīņu pret tām. Piemēram, es baidos izsaukt pret sevi negatīvu reakciju. Baidos ar savu rīcību radīt nepelnītas problēmas citiem. Baidos kļūdīties. Baidos uzsākt kaut ko jaunu, jo nekad nevari zināt, ar ko tas viss beigsies. Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl, taču galvenais ir ne jau bailes, bet gan tas, ka ne vienmēr ir iespēja tām ļauties. Tādos brīžos cenšos iztēloties sliktāko scenāriju, kas varētu notikt, ja nelikšos par tām ne zinis. Psiholoģiski šī taktika palīdz vislabāk, jo atklājas, lai kas arī notiktu, tas nav nekas tāds, ko es nevarētu pārdzīvot vai ar ko nespētu tikt galā.
Kāds būtu sliktākais notikumu pavērsiens, ja lēmumprojektu autori pārvarētu savas bailes un uzņemtos atbildību par pārmaiņām, kas ar tiem saistīti? Ja pārmaiņas tiešām plānotas pozitīvā virzienā, tad vienīgais iespējamais iznākums būtu pateicība no iedzīvotāju puses. Tiesa, iespēja, ka lēmumprojektu autorus moka bailes no labām pārmaiņām, ir maz ticama. Tas drīzāk nostiprina pārliecību, ka cilvēki, kuriem pašvaldības radītās kultūras iespējas kaut ko nozīmē, var palikt zaudētāju lomā, liekot ar arvien lielāku sparu teikt: nē, paldies, bet šādas pārmaiņas nav vajadzīgas.
