Ir brīnišķīga rudens pēcpusdiena, svētdiena. Kokos vēl plīvo dažas zeltainas lapas, spīd jauka pēcpusdienas saulīte un pūš liegs vējiņš. Tikai – ejot pa Alūksnes centrālajām ielām šķiet, ka laiks ir nedaudz apstājies un paņēmis cilvēkus…
Piekrītu, ka svētdienas cilvēki lielākoties pavada mājās, jo – ir jau gana strādāts darbdienās, bet sestdienās apskrieti vajadzīgie veikali. Tādēļ svētdienas ir kā atelpas brīži. Dažs dodas pēcpusdienas pastaigā, cits šo laiku pavada pie televizora, mājas darbos vai atpūšoties. Varbūt arī tādēļ pilsēta šķiet tukša.
Lēni ejot, priecājos par jauno bruģa klājumu un to, ka kājas vairs nemirkst peļķēs un augstpapēžu zābaki var droši mīt ietves segumu, jo nav nemitīgi jāskatās uz grambām zem kājām. Lūkojoties apkārt, pilsētas centrā mani ik pēc nedaudziem metriem uzrunā piecas spēļu zāles jeb laimētavas. Starp tām – dažas tukšas biroja un veikalu telpas, kas gaida jaunos iemītniekus. Izņemot dažas kafejnīcas un picēriju, cilvēkiem svētdienas pēcpusdienā nav, kur iegriezties. Redzu, ka arī picērija ir sērīgi tukša. Bet pretī pa ielu nāk vien nedaudzi jaunieši un piedzēruši vīrieši.
Nodomāju – kur gan visi palikuši? Un galvā uzreiz raisās arī pretjautājums – bet vai cilvēkiem pietiek ar piecām laimētavām un dažām kafejnīcām Alūksnes centrā? Laikam jau nē un pietrūkst ne tikai tā, tādēļ mūsu pilsētā paliek arvien mazāk gados jaunu cilvēku ar ģimenēm.
