Parasti ap šo laiku Jaunalūksnes pagasta “Strautiņu” saimniece Ārija Bērziņa priecājas par pirmo medu. Šajās mājās ir daži bišu stropi, lai pašiem, tuviniekiem un draugiem allaž būtu medus, ko celt galdā.
Parasti ap šo laiku Jaunalūksnes pagasta “Strautiņu” saimniece Ārija Bērziņa priecājas par pirmo medu. Šajās mājās ir daži bišu stropi, lai pašiem, tuviniekiem un draugiem allaž būtu medus, ko celt galdā. Biteniekiem vēl pāragri spriest, kāda šogad būs medus raža.
“Bites labi pārziemoja, viena saime bija vārgāka, taču domāju, ka saņemsies,” stāsta Ārija Bērziņa.
Ā.Bērziņa ar biškopību sākusi nodarboties, jo bites mantojusi no vecākiem. “Neesmu šajā jomā profesionāle. Priecājos, ka esmu pratusi ilgus gadus tās saglabāt,” atzīst Ā.Bērziņa. Pašai bijuši labi skolotāji, arī biteniece Lidija Arāja un citi. Ā.Bērziņa novērtē, ka, ar bitēm darbojoties, var gūt labu relaksāciju. “Vasarā īpaši patīk smarža pie stropa, bišu sanoņa,” novērtē viņa.
Biškope ievērojusi, ka šogad pavasarī bitēm neesot bijis darba. Šogad bites nebija iecienījušas nedz pienenes, nedz arī ziedošus ķiršus un ābeles. “Tā ir, ka ar bitēm nekad neko nevar zināt,” saka viņa. Ā.Bērziņa brīnās, kā citi bitenieki spēj stingri noteikt, kāds medus ir iegūts. “Kurš tad bitei var līdzi izskraidīt?” jautā viņa. Tiem, kam biškopība ir bizness, to var izvērtēt. “Pēc garšas medu var atšķirt, piemēram, pieneņu medus ir biezs,” secina viņa.
“Strautiņu” saimniece uzsver, ka bites parasti rudenī piebaro ar cukuru un dod tām arī medikamentus. “Ja to izdara, tad pavasarī nav nekādas vajadzības piebarot,” saka jaunalūksniete. Ā.Bērziņa uzskata, ka biškopība nav lēts vaļasprieks, jāpērk mākslīgās šūnas, jārūpējas par stropu tīrību un par to, lai bitēm netrūktu darba. Viņa atceras, ka padomju gados bites nereti aizgāja bojā, kad kolhozu laukus migloja un bites turp bija aizlidojušas.
