Pēdējā mielošanās ar rudzu maizi, pēdējais draugu pikniks brīvā dabā, čemodānu kravāšana, šķiršanās asaras, cerības par jaunu, skaistāku dzīvi… Tā ik dienas no savas dzimtenes šķiras vidēji 38 Latvijas iedzīvotāji. Domāju, ka te pat nevar būt diskusija par to, vai tas ir daudz vai maz. Tas ir būtisks zaudējums ne vien aizbraucēja ģimenei, radiem un draugiem, bet visai latviešu saimei kopā. Mūsu jau tā ir tik maz un paliek arvien mazāk un mazāk.
Pēdējā laikā arī nepiepildās cerības, dotie solījumi par atgriešanos, kad dzīve normalizēsies. Tas nenotiek. Ārzemēs izklīdušie latvieši atgriežas vien tad, ja tos atpakaļ sauc cēli mērķi un lieli darbi, vai arī tad, ja darba nasta svešumā kļūst neizturama. Tie, kas pārvar pirmās grūtības, tiek tālāk un atrod labāku darbu, par atgriešanos dzimtenē vairs pat nedomā. Turklāt vēl sasauc turp dzīvot un strādāt tuvākos draugus, radus. Un tad par dzimteni diemžēl vairs pat neskumst…
Interesanti, ka pie mums nevis tiek radīti apstākļi, lai cilvēki nebrauktu prom un paliktu dzimtenē, bet gan visi tiek biedēti ar iespējamajām problēmām tur, sētas otrā pusē. Ir jau vērtīgi parādīt smagus darba apstākļus, drūmas dzīvesvietas un nepanesamu pārtiku, lai kāds nobītos un neaizbrauktu strādāt svešumā. Vien der atcerēties, ka peļņā neviens nebrauc aiz labas dzīves. Pārsvarā prom dodas vien tad, kad dzīve šeit kļūst neciešami grūta. Skumji, ka latvieši strādāt svešumā dodas jau vairākus gadus, bet no valdības puses diemžēl nekas netiek darīts situācijas uzlabošanai.
