Virgīnija Veļķere, Nodarbinātības valsts aģentūras Alūksnes filiāles vadītāja
Viena no
iespējām
Vienmērīga valsts attīstība iespējama tikai tad, ja arī mazattīstītajos reģionos veidojas jaunas darba vietas, bet diemžēl pagaidām tas nav vērojams un liels slogs gulst uz sociālajiem pabalstiem. Tā kā Latvijā ir ļoti liels skaits ilgstošo bezdarbnieku, šāds pabalsts varētu būt viena no iespējām, kā problēmu risināt valstī un arī mūsu reģionā. Protams, katram bezdarbniekam situācija būs individuāla – ja būs atbilstoša vakance, varētu pārcelties uz pastāvīgu dzīvi vai tikai īslaicīgi. Arī mūsu novados ir liels ilgstošo bezdarbnieku skaits. Ir pagasti, kur gadiem šis rādītājs ir nemainīgs, izņemot gadījumus, kad cilvēks, piemēram, pensionējas. Bezdarbniekiem ir īslaicīgie darba līgumi, kad pastrādā gadījuma darbus, bet cilvēks tāpat paliek ilgstošo bezdarbnieku rindās, jo pastāvīga darba nav. Lielākā daļa ilgstošo bezdarbnieku ir mazkvalificēti, turklāt vakances lielākoties – pilsētā. Cilvēkam tad ir tiesības atteikties no piedāvātā darba, jo nav ekonomiski izdevīgi vai fiziski nav iespējams izbraukāt tik tālu. Arī mūsu novados ir gadījumi, kad bezdarbnieki jau tagad atrod darbu lielākajās pilsētās – Valmierā, Rīgā – un pārceļas uz dzīvi tur. Cilvēki, kuri grib strādāt un kuriem jāuztur ģimene, meklē iespējas nopelnīt, jo mūsu novados darba iespējas ir ļoti ierobežotas.
Jānis Nīkrencis, Alūksnes novada domes deputāts
Genocīds pret
tautu
Ļoti precīzi šo ieceri ir raksturojis Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētāja vecākais padomnieks Māris Pūķis, ka tas ir “genocīds pret latviešu tautu”. Es pilnībā piekrītu viņa teiktajam. Mēs Latvijā esam darījuši visu, lai simtiem tūkstošu izbrauktu ārpus valsts, strādātu un dzīvotu ārzemēs. Ar šādu ieceri tiktu darīts viss, lai atlikušie iedzīvotāji pamestu pēdējo zemes stūrīti, pārceltos uz kādu no lielajiem centriem, papildinātu tur esošās bezdarbnieku rindas, jo šobrīd laukos nebūt nav palikuši tie cilvēki – bezdarbnieki, kuriem ir augsta profesionālā kvalifikācija. Tādējādi Latvijā tiktu atbrīvota zeme no apdzīvotības, zemes cena pazeminātos, vēl atlikušo zemi ātri pārdotu ārzemniekiem. Latvijas lauki paliks tukši un pastāvēs tikai kā ļoti skaists rietumnieku rezervāts, kur ir skaista, tukša zeme. Atlikušie latvieši dziedās tautas dziesmas, veidos izstrādājumus no salmiem, bet ārzemnieki to brauks skatīties un priecāsies, cik šeit ir skaists nostūris. Tā ir tīrākā “Vienotības” politika! Turklāt 20 gadus Latvijā ir attīstīta sistēma, ka cilvēkam nav motivācijas strādāt, bet saņemt pabalstus, kas līdzvērtīgi minimālajai algai. Kam tad Latgalei vajadzēja dot miljonu latu palīdzības programmu, ja cita ministrija dos pabalstus, lai cilvēki brauc prom!?
Kārlis no Alūksnes, bezdarbnieks, divu bērnu tēvs
Tādu “burkānu”
nevajag
Šādas it kā valsts rūpes par bezdarbniekiem, piedāvājot “burkānu”, lai pārceltos uz attīstītākiem reģioniem, kur ir darbs, es neatbalstu. Būtu labāk domājuši, kā radīt cilvēkiem darbavietas tur, kur viņi dzīvo, kur ir viņu mājas, kādam varbūt arī kāds neliels īpašums – zemes stūrītis, kur izaudzēt kartupeli iztikšanai, nevis pārcelt dzīvot uz asfalta. Nevajadzēja jaunās Latvijas politiķiem tik ātri likvidēt padomju laikā izveidoto – ja Latvijā joprojām būtu, piemēram, VEF rūpnīcas tīkls, cik cilvēkiem tur darba vietu būtu! Arī cilvēki būtu ar dzīvi apmierinātāki, jo justos kaut kam piederīgi, jo tagad daudziem, lai arī ir vajadzība, ir kauns iet lūgt sociālos pabalstus. Valsts politiķi Latvijas iedzīvotājus pazemo ik dienu, bārstot tikai tukšus solījumus, bet no tā darba vietu vairāk nekļūst. Mēs visi joprojām maksājam arī par to nakts lēmumu, kad politiķi nolēma glābt “Parex banku”. Uzskatu, par šo gājienu nebija jāmaksā Latvijas tautai. Esmu divu bērnu tēvs, bet šobrīd pastāvīga darba man nav jau gadu – meklēju dažādas iespējas, kur piepelnīties. Ir ļoti grūti, tomēr uzskatu – tie, kuri grib strādāt, vismaz kaut kādu darbu atrod. Cits jautājums ir par to, cik liels ir atalgojums un cik godprātīgs ir darba devējs, jo ne visi arī to pašu mazumiņu nopelnītā godīgi samaksā.
