(Turpinās no 1.lappuses)
Vides piesārņojums Latvijā, tāpat kā citviet pasaulē, var draudēt ar nopietnām ekoloģiskām sekām. Vai Latvijas iedzīvotāji ir pietiekami informēti par vides uzlabošanas iespējām? Domājams, ka tomēr ir kaut kāds informācijas vakuums. Sigita Mūrniece ar savu ģimeni dzīvo Zeltiņos un ļoti piedomā pie vides piesārņojuma problēmām. Viņi saimnieko bioloģiskajā lauksaimniecībā un pārsvarā cenšas uzturā lietot sevis izaudzētos produktus. Sigita ir “Zero Waste” dzīvesveida atbalstītāja.
Viss sākās ar krējuma
iepakojumu
“Zero Waste” jeb bezatkritumu dzīvesveida atbalstītāji dzīvo videi draudzīgi un cenšas neradīt atkritumus. “Dzīvoju kopā ar vīru, bērniem, māsu un vecākiem. Es vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka jāiegādājas bioloģiska un Latvijā ražota pārtika, cik nu tas katram iespējams. Tā arī ir viena no “Zero Waste” pamatidejām,” stāsta divu bērnu māmiņa S.Mūrniece.
Par šo dzīvesveidu alūksnietei izstāstījusi kāda paziņa pagājušā gada septembrī – mēs katrs satiekam īstos cilvēkus īstajā brīdī. “Mūsu domas saskanēja, jo, pirms ko vairāk uzzināju par “Zero Waste”, uz veikalu devos tikai ar auduma maisiņu, ko pati arī mājās šuvu. Bet viss sākās ar skābo krējumu, ko mūsu ģimene patērē vidēji divus trauciņus nedēļā. Izrēķināju, ka gada laikā mēs izlietojam un izmetam aptuveni 160 šādus plastmasas trauciņus. Tas lika man aizdomāties par to, cik ļoti mēs piesārņojam vidi,” stāsta S.Mūrniece.
Latvijā šāds dzīvesveids popularitāti ieguvis salīdzinoši nesen un liela daļa cilvēku vēl nav gatavi šādam bezatkritumu dzīvesveidam. “Es atceros, ka mans vecvectēvs vienmēr uz veikalu gāja ar savu burciņu, tāpēc man nešķiet nekas neparasts, ka es tā daru. Nezinu, kāpēc Latvijā viss notiek tik lēnām, varbūt cilvēki ir pieraduši, ka veikalā tas maisiņš vienmēr būs. Kamēr šie plastmasas mazie maisiņi ir par brīvu, tikmēr grūti kaut ko mainīt,” secina alūksniete.
Uz veikalu – ar saviem
trauciņiem
Bezatkritumu dzīvesveids prasa darbu, laiku un vēlmi kaut ko mainīt. “Man vienmēr viss ir saplānots – ņemu līdzi savus traukus gan krējumam, gan gaļai. Šuju sev auduma maisiņus, lai nav jāpērk veikalā. Un tad, kad man stāv priekšā cilvēks, kurš veikalā ņem maisiņus tādēļ, ka tos var brīvi paņemt, man rodas jautājums – kāpēc? Tas plastmasas daudzums ir milzīgs!” ir neizpratnē S.Mūrniece un atzīst, ka sākumā cilvēki brīnījušies par viņas ekipējumu veikalā. “Esmu saskārusies ar absurdu situāciju, kad man veikalā nelej krējumu manis atnestajā trauciņā. Tad es pagriežos un eju prom, līdz ar to iestāde zaudē klientu. Bet ir pat pārdevējas, kuras vienmēr priecājas, ka man ir līdzi savi trauciņi, viņas mani jau ievērojušas. Protams, ir situācijas, kad manu trauciņu vēl mēģina ielikt maisiņā – tad sajūtas reizēm ir savādas, jo jūtu pret sevi raidītus neapmierinātus skatienus, kad saku, ka man to nevajag. Domāju, ja cilvēki vairāk rīkosies kā es, tad tas vairs nešķitīs dīvaini,” apņēmības pilna ir “Zero Waste” aktīviste.
Viņai esot bijusi vēlme kaut ko kādam aizrādīt, bet tas nav darīts. “Es nedrīkstu mācīt citiem dzīvot. Labāk rādu savu piemēru – kurš gribēs, tas sapratīs, atbalstīs un darīs tāpat. Piemēram, bija kāds gadījums, kad sieviete veikalā nostājās pie mazajiem maisiņiem un noplēsa kādus divdesmit. Tad manī parādījās tāda kā bezcerības izjūta – kāda jēga tam, ko daru… Bet tas bija toreiz, tagad visu uztveru mierīgāk,” stāsta S.Mūrniece.
Bērnu ballīte var būt bez baloniem
S.Mūrniece arī savus mazos dēlus jau pieradina pie šāda dzīvesveida, un reizēm veidojoties neliels haoss, jo mazie prasa uzmanību, bet katra došanās uz veikalu arī prasa sagatavotību. “Bet es vairs nespēju iedomāties citādāku manu dzīvi. Esmu pie tā visa pieradusi, tā izveidojusies kā sistēma. Grūtāk ir veikalā ar bērniem – viņi grib, lai nopērku, piemēram, sulas paciņu, bet tas nav saskaņā ar manu dzīvesveidu, jo dažādus kārumus gatavojam paši mājās. Protams, dažreiz padodos un iegādājos bērniem kādu našķi. Mazajiem ir grūti saprast – kāpēc citas mammas saviem bērniem nopērk, bet es ne. Bet es domāju, ka mani bērni nav cietēji, ja viņu ballītē nav, piemēram, balonu. Viņi ir tikai ieguvēji! Viņi iemācās domāt līdzi,” uzskata divu dēlu mamma.
“Zero Waste” ir alūksnietes hobijs. “Kad vakarā nolieku bērnus gulēt, bieži vien meklēju internetā dažādus jaunumus un aktualitātes, kas saistītas ar bezatkritumu dzīvesveidu. Esmu iestājusies domubiedru grupā “Zero Waste Latvija” sociālajā tīklā „Facebook.com” – biju pārsteigta, cik daudz tajā dalībnieku! Patīkami, ka tādu kā es ir vēl daudz,” saka S.Mūrniece.
Bambusa zobu birstes un šampūnziepes
Izmantojot interneta vidi, cilvēki uzzina daudz jaunumu un atrod dažādas iespējas, lai uzlabotu savu dzīvi. “Es preces, kuras man nepieciešamas, pasūtu internetā, jo diemžēl šeit tās nav nopērkamas. Katru reizi, veicot pasūtījumu, es attiecīgajai firmai palūdzu, lai manas preces neliek plastmasas iepakojumos – iespēju robežās, parasti viņi cenšas iepakojumu veidot ekoloģiskāku. Piemēram, es pasūtu bambusa zobu birstes, šampūnziepes – tas viss ir iepakots kartona kastītēs,” saka S.Mūrniece un piebilst, ka sākumā pati bijusi skeptiski noskaņota attiecībā par šampūnziepēm. “Biju pieradusi pie mums pieejamajiem matu kopšanas līdzekļiem. Teikšu godīgi – kamēr atradu sev piemērotākās šampūnziepes, pagāja laiks,” atzīst alūksniete.
Ne viss tiek pasūtīts interneta veikalos, piemēram, zobu pastas S.Mūrniece gatavo pati – sastāvdaļas iegādājas Rīgā. “Es mājas apstākļos gatavoju arī zobu skalošanas līdzekli, sejas toniku, sejas krēmu, lupatiņas no veca palaga – lai aizstātu papīra dvieļus un salvetes – gatavoju pelmeņus, zāļu tējas, priežu čiekuru sīrupu bērnu imunitātei un auduma maisiņus. Varu iedrošināt arī citus – tas nav tik sarežģīti, kā sākumā varētu šķist. Tas ir radošs un patīkams process,” stāsta alūksniete un piebilst, ka tuvākajā nākotnē plāno pagatavot lūpu balzamu un veļas pulveri.
“Diemžēl pie mums vēl nav tik brīvi pieejami dažādi produkti, tāpēc arī, piemēram, sveramie makaroni, rīsi vai griķi tiek pirkti galvaspilsētā, jo, iegādājoties sveramo preci, netiek izmantoti iepakojumi. “Es vispār ražotājiem ieteiktu sākt domāt par iepakojumiem – lai tas būtu videi draudzīgāks, labāk pārstrādājams. Tas noteikti maksātu vairāk, bet ir jāiet uz priekšu, ir jādomā par vidi, kurā dzīvojam! Ir arī tādi iepakojumi, kas ir kaitīgi cilvēkam, saskaroties ar ēdienu. Biju šokēta, ka arī zīdaiņu pārtika tiek likta šādos iepakojumos,” stāsta vides aizstāve.
Vēlēšanās izglītot jauniešus
Šis nav dzīvesstils, ko var realizēt vienas dienas laikā. “Man sākumā bija vēlme visu izdarīt ātri, bet tad sapratu, ka visa ģimene nonāk konfliktsituācijās, un aptvēru, ka man nedaudz jāpiebremzē ar savām aktivitātēm. Mājās manām idejām vislielākais atbalsts bija no māsas. Arī vīrs ar laiku izrādīja sapratni, bet nedaudz grūtāk bija ar vecākiem – tā ir cita paaudze. Principā pamazām esmu šajā visā ievilkusi visu ģimeni,” atzīst alūksniete. “Man šķiet, ka jaunākā paaudze diezgan veiksmīgi virzās zaļākas un tīrākas vides virzienā. Vienīgais, par ko reizēm brīnos, ir tas, ka vecāka gadagājuma cilvēki taču bija iepriekš pieraduši, ka nav plastmasas maisiņu, bet tieši viņi visvairāk tos lieto. Varbūt to var izskaidrot ar to, ka kādreiz nekā nebija, tad tas viss parādījās un cilvēki sāka visu krāt. Domāju, ka tā paaudze nav tik viegli maināma,” secina jaunā sieviete. Tieši kopā ar māsu S.Mūrniece vēlētos izglītot Zeltiņu jauniešus – ar viņiem esot vieglāk komunicēt, jo nav standarta domāšanas, kas krājusies gadiem. Arī draugiem un paziņām tiek stāstīts par “Zero Waste”. “Es rādu, kā var dzīvot veselīgāk, bet ne vienmēr esmu atbalstīta. Ir daudz skeptiski noskaņotu cilvēku, bet tad es parasti pārtraucu runāt par šo tēmu, jo tā jau ir – katram savs,” stāsta S.Mūrniece.
Arī galvaspilsētā var veidot kompostu
Atkritumu šķirošana ir aktuāls temats ne tikai Rīgā, bet arī pie mums, Alūksnē. “Zeltiņos ir iespēja šķirot atkritumus, jo centrā ir konteineri. Reizēm gan šķiet, ka tos vairāk izmanto cilvēki, kuri tur nedzīvo. Tie atrodas pie daudzdzīvokļu mājām un visiem ir pieejami. Bet tas nav slikti – galvenais, lai cilvēki šķiro. Esmu ievērojusi, ka tomēr pilnāki ir tie konteineri, kuros nav jāšķiro – cilvēkiem laikam ir vienkāršāk visu salikt vienā,” secina S.Mūrniece.
“Dzīvojot laukos, ir lielākas iespējas veidot kompostu, bet es zinu cilvēku, kurš, dzīvojot Rīgas centrā, lieto atsevišķu, speciāli kompostam paredzētu urnu. Ja tas iespējams Rīgā, tad pie mums tam nevajadzētu sagādāt lielas problēmas. Būtu jauki, ja pilsētā būtu atsevišķa vieta, kur iedzīvotāji var veidot kompostu,” uzskata alūksniete.
Lielajā talkā nepiedalās
Runājot par vides tīrību Alūksnē, salīdzinot ar citām vietām Latvijā, S.Mūrniece atzīst, ka tā ir diezgan laba. “Bet man ir sāpīgi redzēt, ka cilvēki apzināti piesārņo vidi. Piemēram, es dzīvoju Zeltiņos, kur ceļš uz mūsu mājām bieži ir piemēslots. Tur ir aptuveni sešas mājas vai saimniecības – sanāk, ka dzīvo apmēram 30 cilvēki. Gar ceļa malām mētājas alus pudeles, skārdenes un dažādi citi atkritumi. Man nav skaidrs, kā var aiz sevis atstāt tādu nekārtību. Mēs taču paši vien tur dzīvojam!” neizpratnē ir viņa.
Ikgadējās Lielās talkas ideja ir laba, bet S.Mūrniece tajā nepiedaloties. “Uzskatu, ka ir pazemojoši vākt atkritumus aiz tiem, kuri tāpat turpinās mēslot. Es labāk iesaku sakopt kādu vietu, iestādīt puķes vai koku. Bet vākt visu laiku aiz kāda, kurš neko nedomā, nav vērts. Esmu dzirdējusi viedokli – tāpat drīz būs Lielā talka un tad jau citi visu satīrīs. Tas man pilnīgi nav saprotams. Diemžēl šādi domājoši cilvēki ir pieradināti pie tā, ka viņi var atļauties mēslot, jo aiz viņiem vienmēr būs kāds, kurš visu savāks,” stāsta sieviete.
Šokē atkritumi mežos
Ja kaut puse no mums aizdomātos, kaut ko sāktu darīt, lai uzlabotu vidi, tas būtu liels solis uz priekšu. “Cilvēki ir maz informēti par to, kur un kā iegādāties ekoloģiskākas lietas. Un pats galvenais – kāpēc to darīt! Jāsāk katram ar sevi. Es iesaku vairāk domāt par to, ko mēs darām. Nevis skatīties uz visu pasauli kopumā, bet gan uz sevi individuāli. Padomāt par to, ko mēs varam darīt nedaudz citādāk,” iesaka bezatkritumu dzīvesveida piekritēja un piebilst, ka vēl garš ceļš ejams, līdz kaut kas mainīsies pavisam, jo cilvēki ir dažādi. “Esmu šokā par tiem, kuri aizbrauc uz mežu, lai izmestu savus atkritumus, sadzīves tehniku un mēbeles. Tādi personāži nemainās, un diemžēl palīdzēt var tikai milzīgi sodi. Tas ir skumji,” atzīst S.Mūrniece.
“Zero Waste” aktīvisti pilnībā pārvērš savu dzīvi, savu domāšanu, un tas notiek pamazām, S.Mūrniece ir tikai sākuma posmā. “Protams, ka kaut kādi atkritumi vienmēr paliek pāri, bet to daudzums ir krietni samazinājies. Vienmēr vajadzētu atcerēties, no kurienes mēs nākam – daba mūs izmitina, baro un palīdz. Nevajadzētu tai darīt pāri!” aicina alūksniete.
Sigitas Mūrnieces ieteikumi:
1. Sākt ar domām – ko es varu atmest, ko varu tik daudz nelietot.
2. Pirkt gaļu, dot savus trauciņus, jo tā labāk arī tā saglabājas, maisiņā gaļa var sasmakt.
3. Izmantot sasaldēšanas metodi – gan dārzeņus, gan gaļu glabāt saldētavā.
4. Paši var gatavot pelmeņus – vienmēr ir zināms, kāda gaļa tajos iekšā, procesu var baudīt kopā ar bērniem, un iznākums ir garšīgāks par veikalā pirktajiem. Pāri palikušos var sasaldēt.
5. Neatbalstu ne salūtus, ne balonu laišanu gaisā. Daudzi nezina, ka putni tos apēd un beigas viņiem ir letālas. Iesaku par to naudu, ko iegulda hēlija balonos, nopirkt koku un iestādīt.
6. Oriģināli dāvanu iesaiņojumi izdodas, izmantojot avīzes, žurnālus un cepampapīru.
7. Esmu dzirdējusi par 27 dienu ieraduma spēku – ja cilvēks kaut ko dara 27 dienas pēc kārtas, veidojas pieradums, un tā var mainīt rīcību un dzīves uztveri.
8. Uzturā lietot produktus, kas aug pašu dārzā.
Kustība „Zero Waste” (nulles atkritumi) pasaulē radās pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados – aicinot paraudzīties uz potenciālajiem atkritumiem kā uz izmantojamiem resursiem. „Zero Waste” vīzija ir lakoniska – tā ir pasaule bez atkritumiem.
“Zero Waste” pamatprincipi: samazini, lieto atkārtoti, salabo, pārveido, šķiro!
Viens Latvijas iedzīvotājs gadā rada aptuveni 410 kg sadzīves atkritumu. Tas ir par 70 kg mazāk, nekā vidēji saražo katrs Eiropas Savienības iedzīvotājs. Statistika liecina, ka ik gadu tieši Latvijā atkritumu skaits uz iedzīvotāju pieaug par 2,1 procentu.
Lasāmviela entuziastiem
Nesen iznākusi grāmata “Māja bez atkritumiem”, kuras autore ir Bea Džonsone. Viņa visā pasaulē tiek dēvēta par “Zero Waste” priesterieni. Grāmatā autore apraksta personīgo pieredzi, dalās zināšanās un sniedz simtiem praktisku padomu, pierādot, ka bezatkritumu dzīvesveids ir iespējams pat visaizņemtākajiem cilvēkiem. Pārsteidzoši ir tas, ka B.Džonsones četru cilvēku ģimene gada laikā rada tikai vienu litru otrreiz neizmantojamu un pārstrādei nederīgu atkritumu.
Padomi, kā ikdienu padarīt draudzīgāku videi:
Lai iztīrītu māju, nav nepieciešams izmantot visus tīrīšanas līdzekļus, ko piedāvā ražotāji. Pietiek ar etiķi, dzeramo sodu un dabiskām šķidrajām ziepēm.
Salvetes var aizstāt ar dvielīšiem vai pašu šūtām auduma salvetēm.
Virtuves sūkļu vietā var izmantot koka birstītes vai metāla sūkļus.
Labāk lietot stikla burciņas, nevis alumīnija foliju, plastmasas pusdienu kārbas vai pārtikas plēvi.
