Jolanta Stīpniece, Gaujienas speciālās internātpamatskolas 7.a klase
Rudens rīti
Rudens rīti ir dzestrā miglā tīti.
Es mostos, blāva migla loga rūtīs.
Tā savus baltos vālus tīstī
Pār pļavām, laukiem, skolas ābeļdārzu.
Miglas vālos agros rītos
Es pazūdu kā baltā pļavā,
Līdz rudens saule atver vārtus vaļā,-
Es beidzot esmu dienas saulainajā daļā.
Estefānija Bogdanova, Pededzes pamatskolas 7.klase
Bez skaņas krīt
lapas…
Bez skaņas krīt lapas krāsainas,
Un miglā zūd rozes rasainas.
Visapkārt ir klusums starojošs,
Un sirdī ir tukšums pārejošs.
Tu paej soli un ieklausies vērīgāk,
Patiešām viss apkārt ir kļuvis daudz mierīgāk.
Nav putniņu, kas čivina,
Nav neviena, kas spārnus plivina
Nav cilvēku ir tukšas ielas,
Un sirdī sakāpj skumjas lielas.
Nerej suns, kad garām tam eju.
Tik tumšā dienā, nevar dzirdēt pat vēju.
Visapkārt klusums, un klāt nav neviena.
Klusumā pārciesta man ir šī diena.
Miglā zūd rozes rasainas,
Bez skaņas krīt lapas krāsainas.
Daniela Dobrovoļska, Pededzes pamatskolas 7.klase
***
Bez skaņas krīt lapas
Putni pār plašumiem lido prom,
Tie neskatās atpakaļ pasmaidot,
Tie netaisās mūs mīļi samīļot,
Tie aizlido prom, dziesmu nedziedot.
Kļūst asaras aukstas, gar vaigu ritot,
Bet nesāpēs lapai, no koka krītot,
Tā tikai saskums, uz leju slīdot,
Un uz zemes nokrīt klusējot.
Es uzrakstu dzejoli to plauktā noliekot,
Es novērsīšos, to drīzumā aizmirstot,
Un rudens, kas būdams auksts atnākot,
Dzen projām vasaru, neprasot viņai to atvainot.
Ar dzeju vasaras atmiņas aizlido prom,
Un neapstājoties pamājot
Viņas nesmaidīs, neliegs, nedz raudās,
No krāsainiem kokiem bez skaņas krīt lapas.
Rasma Timša, Alūksnes vidusskolas 11.a klase
Bez skaņas krīt lapas
Bez skaņas krīt lapas.
Pie tava kapa malas.
Liekot klusēt tam, kas klusē.
Dziļā miegā jau tajā pusē.
Bez skaņas krīt lapas?
Tās krīt, bet vai tiešām bez skaņas?
Vai tikai mēs to nevēlamies dzirdēt?
Bez skaņas krīt lapas.
Krīt ar sāpēm, tikai bez skaņas.
Natalja Cjurukalo, Alūksnes vidusskolas 11.a klase
Bez skaņas krīt lapas
Bez skaņas krīt lapas
kā asaras no cilvēka vaiga.
Bez nožēlas krīt lapas uz zemes,
lai atbrīvotos no sāpēm, kuras moka.
Bez cerības uz augšāmcelšanos krīt lapas
kā cilvēks, kad aiziet no šīs pasaules.
Bez mīlestības un naida krīt lapas,
lai nejustu neko pret šo pasauli.
Bez skumjām krīt lapas,
jo zina, ka viņu vietā būs citi.
Raitis Ezeriņš, Malienas pamatskolas 7.klase
Bez skaņas krīt lapas
Reiz dzīvoja kāds zēns, vārdā Jānis, kuram pašam likās, ka viņš visu zina, tomēr viņš gribēja zināt, vai ir lietas, ko viņš nezina. Viņš domāja, kā to pārbaudīt, un izdomāja, ka ies pie ļaudīm un prasīs, lai uzdod viņam jautājumus.
Vienā dienā viņš aizgāja pie sava kaimiņa un prasīja, lai uzdod jebkādu jautājumu. Kaimiņš jautāja: „Vai tu zini, kā sauc mūsu Valsts prezidentu?”
„Viņu sauc Valdis Zatlers,” Jānis atbildēja.
Nākamajā dienā Jānis gāja pie sava drauga un teica:
„Uzdod man jebkādu jautājumu!”
Draugs piekrita.
„Cik ir 23×14? ” draugs jautāja.
Jānis brīdi padomāja un atbildēja: „Tas ir 322.”
Trešajā dienā viņš gāja pie veca vīra, kurš bija izslavēts par lielu gudrinieku. Vīrs katru dienu sēdēja pie dīķa un baroja pīles. Jānis teica: „Uzdod man jebkādu jautājumu, un es uz to atbildēšu.”
Vecais vīrs padomāja un atbildēja: „Kāda skaņa ir, kad krīt lapas?” Jānis apstulba, jo nevarēja izdomāt. Viņš izmisumā iekliedzās: „Klusi? Skaļi? Ai, es nezinu!”
Vecais vīrs smaidot paskaidroja: „Lapas krīt bez skaņas. Tā arī tu- jo gudrāks būsi, jo mazāk lielīsies!”
Nu vairs Jānis neuzskata, ka zina visu, un viņš nekad neaizmirsīs, ka skaistākās lapas rudenī krīt bez skaņas.
Santa Ragaine, Sikšņu pamatskolas 9.klase
Serenāde klusumam
…Bez skaņas krīt lapas – tik lēni, tik žēli. Mums uzplaiksnī atmiņas – skumjas, smeldzīgas un dzīvas. Bet retam tās tīras, skaistas un nedziestošas. Tādām pat šādā laikā ir viegli- vējainā, skarbā un raudošā, kad aiz loga sērīgi spēlē beku maršs un karuselī griežas čiekurdancis. Tas ir avots, kur smelties spēku, mācīties un saskatīt dzīves jēgu.
Cilvēks un Cilvēka radīta dzeja. Cilvēks – lepnums Latvijai.
Gaujienai, Trapenei. Cilvēks – „liela dāvana mazai tautai”.
Bez skaņas krīt lapas – ne vairs lēni, ne žēli. Tās šķirtas viena pēc otras – zaļajos vākos, ar degsmi un nepacietību iztaustītas. Un kādam ir viegli, jo Cilvēka dzejā izteiktā kristāliskā doma un iekšējais mirdzums liek garam dziedāt, tā ir valoda no dvēseles uz dvēseli.
Bez skaņas krīt lapas – mēs jau redzam, mēs jūtam. Bet kādam atkal ir viegli – oktobra pustumsā, zem sveces, ar dzeju zaļajos vākos. Kādam ir viegli, jo viņš jau redz, viņš tic rītam, viņš jau jūt kā elpu, viņš nav viens – ar viņu ir Cilvēks – savā godā un brīvībā. Savā garā.
Cilvēks, kurš nepazudīs. Cilvēks – gods un atmiņa.
Un šis Cilvēks ir šeit – pie Gaujas. Bez skaņas, bet šeit…
Kā aiz simtās slāpes, kā atbalss…
Paula Petrikalne, E.Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas 9.a klase
Laiks ir nežēlīgs
Laiks ir nežēlīgs. Tas vienmēr ir kustībā, dodas uz priekšu un nenāk atpakaļ. Sliktākais ir tas, ka laiks šo ceļu nevar iet viens. Tas ņem sev līdzi visu, bet atpakaļ nedod neko.
Pavasarī kokiem plaukst lapas. Saule ar lielu mīlestību tās silda un audzē. Vasarā tās pašas lapas zaļo un atdzīvina dabu, taču pienāk arī rudens.
Rudenī ar dabu notiek brīnumainas pārvērtības. Lapas iekrāsojas dažādās krāsās, ar to priecē cilvēkus. Bet cilvēki nav vienīgie, kam lapas patīk. Arī laikam lapas patīk, un viņš tās paņem sev. Kā? Tā vienkārši.
Laiks traucas cauri koku zariem un tās norauj. Mēs redzam vien to, kā lapa vējā lido lejā no koka un nokrīt uz zemes. Laiks paņem lapas dvēselīti, lai ar to izrotātu savu ceļu. Tiesa, pavasarī kokiem atkal plauks lapas, taču tās būs savādākas. Tas, kas reiz ir noziedējis, neuzziedēs vēlreiz. Tie būs citi pumpuri, citi augi, bet ne tie, kurus laiks jau ir paņēmis sev. Tāpat ir arī ar cilvēkiem…
Laiks ir nežēlīgs. Ja tas reiz kādu noskatījis, tad paņem viņu sev. Laiku neinteresē cilvēku skumjas vai sāpes. Tas ir ieinteresēts tikai uz savu mūžīgi ejamo ceļu. Bieži vien mums šķiet, ka kāds labs un mīļš cilvēks aiziet pārāk ātri. Taču laiks jau arī nav ieinteresēts savu ceļu iet sliktā kompānijā.
Arī Ojāru Vācieti laiks paņēma pie sevis. Tagad ar laiku vienmēr kopā ir spilgts dzejnieks, kas izdaiļos tā mūžīgo ceļu. Taču ar mums vienmēr kopā būs Ojāra Vācieša – mūsu novadnieka – talanta zvaigzne, kas rādīs mums ceļu nākotnē.
Ar cilvēkiem ir tāpat kā ar lapām. Otrreiz tāds pats cilvēks nepiedzims, tāpat kā otra tāda pati lapa neuzplauks. Taču mums vienmēr atmiņā paliks vasaras un rudeņi, kurus šie cilvēki ir darījuši krāšņākus. Vienmēr arī paliks atmiņā tie cilvēki, bez kuriem vasaras nebūtu vasaras un rudeņi nebūtu rudeņi.
Simona KozlovaMalienas pamatskolas 8.klase
Bez skaņas krīt lapas
Rudens, dzejnieks, laiks , lapkritis… Šiem vārdiem ir kaut kas kopīgs. Rudens nosauļotas lapas vēja putenī virpuļo, saulē skaisti spīd rasas lāsītes tajās. Dzejnieks- mākslinieks iemūžina šo laiku. Ojārs Vācietis teicis: „Klusi nosniga kļavas…”
Rudenim brūnas lapu acis, tik dzeltenas un spožas kā blūzītes brošas. Elpa, tā ir auksta, bet svaiga! Rudens uzlicis oranžas brilles! Rudenim ap kaklu ir sava skaistākā rota- lapu šalle. Ausīs- zīļu auskari. Kājās nav kurpju, tāpēc tas nāk tik klusiņām un viegliņām, lai nevienu netraucētu. Ietinies lielā, sārtā un zeltītu lapu šallē, dodas apgleznot Latviju, gluži kā dziesmā: „nāk rudens apgleznot Latviju”. Bet tālāk ir vārdi: ”…nepūlies, necenties tā, man viņa ir visskaistākā tik un tā!…”.
Latviju nevar padarīt vēl skaistāku kā viņa jau ir. Vienā pusē tai zilganzaļi ūdeņi plūst, otrā smaidīgi cilvēki kaimiņvalstīs. Latvija katra sirdī ir skaista pati par sevi, tomēr rudens to padara vēl skaistāku. Tikai žēl, ka lapu skaistums saglabājas neilgu laiku. Tās nokrīt bez skaņas, bet lietus, vējš, aukstums tās sapūdē, samīca, sasaldē…Gribas skaļi raudāt no žēluma!
Rudens nāk un iet, bet Latvijas skaistums mums paliks mūžam…
Bez skaņas krīt lapas, bet Ojāra Vācieša „dzelteni nosnigušās kļavas jau stāv kailas”…
