Lai gan neesmu fanātiska teātra cienītāja, ja vien rodas tāda iespēja, aizeju uz kādu teātra izrādi man patīk izdomāti notikumi, tēli, taču visam apakšā tik daudz dzīves patiesības, ka nereti pārņem sajūta, it kā skatītos uz sevi no malas. It sevišķi tādā gadījumā, ja režisora skatījums uz lugā apspēlēto tēmu spējis parādīt lietas tādā gaismā, kas ļaus ieraudzīt skabargu ne tikai citu, bet pat savā acī.
Arī sestdien devos uz Alūksnes rajona amatierteātru skati, kur pašmāju kolektīvi nodeva žūrijas vērtējumam paveikto. Izrādēs varēja skatīt gan pieaugušus cilvēkus skolēnu ādā, gan vērot nebūšanas ar precībām un kārtējo reizi pārliecināties, cik gan teātris ir līdzīgs dzīvei, kur ikviens uzliek pats savu masku kā aizsegu savai patiesajai būtībai no apkārtējiem.
Tiesa, kaut arī dzīvē masku uzlikšana vairumā gadījumu asociējas ar izlikšanos un viltu, ikdienā tās, manuprāt, ir daudz vairāk vajadzīgas nekā teātrī. Nu, kaut vai tāpēc, ka atšķirībā no izrādes tu nekad nevari zināt, kāds būs izvēlētā partnera nākamais solis, vai sevis atklāšana pilnībā neradīs tev lielākas problēmas kā tad, ja būsi atstājis sev atkāpšanās ceļu.
Tieši tāpēc jau tās maskas ir vajadzīgas, lai iegūtu laiku iepazīt otru un atklātu savu īsto seju tikai tad, kad radusies pārliecība – šis ir cilvēks, kuram var uzticēties un kurš to neizmantos nelietīgiem nolūkiem vai arī kurš patiešām ir ieinteresēts uzzināt, kāds patiesībā esi, neuztverot to kā slogu un nevajadzīgu izrādīšanos, sagādājot nepatīkamus brīžus gan sev, gan otram.
