Pagājušajā nedēļā 94 gadu vecumā mūžībā aizgājis latviešu aktieris Kārlis Sebris (1914. – 2009). Par savām atmiņām, pieminot Kārli Sebri, stāsta Ulda Sedlenieka Alūksnes tautas teātra „Slieksnis” aktrise Vera Sedleniece:
– Man gribētos teikt, ka viņš patiesībā bija viens liels Latvijas teātra dižgars. Tādā īstā nozīmē. Tā kā es vienmēr esmu sekojusi līdzi teātra lietām, tad varu teikt, ka tagad jaunie aktieri diezgan ātri iekļaujas teātra vidē – pabeidz studijas, ieiet teātrī, iegūst lielas un labas lomas. Viņiem uzreiz visi apvāršņi ir vaļā, bet Kārlis Sebris bija viens no tiem aktieriem, kurš patiesībā sāka no nulles. Diezgan ilgi dzīvoja uz skatuves ar tādām mazām, mazām lomiņām, līdz kļuva par to, kas viņš īstenībā bija. Viss nāca ar sūru un grūtu darbu.
Lai gan, protams, neesmu redzējusi visas viņa lomas, tā lielākā mūža loma, ko minēja arī presē, bija izrāde „Mīļais melis”. Es tagad esmu piemirsusi, bet, šķiet, ka neviena luga nav piedzīvojusi tik lielu izrāžu skaitu, kā šī, kur viņš spēlēja kopā ar Elzu Radziņu. Viena no viņa izrādēm, par kuru es ļoti jūsmoju, bija „Bezkaunīgie veči”. Ar kādu baudu es skatījos – tas bija kaut kas vienreizējs! It kā komēdija, taču tajā pašā laikā tie pārdzīvojumi – varētu teikt, smiekli caur asarām.
Komiskās lomas viņam labi padevās, taču Kārlis Sebris nebija tikai komiķis – viņš bija tāds dziļš aktieris, vispusējs. Vēl es viņu savā ziņā uztveru kā tādu latviešu tēla priekšgājēju. Viņš patiešām manās acīs bija tāds īstens latvietis, kas līdz pēdējam ticēja visai mūsu sabiedrībai, iekārtai, Latvijai. Viņš bija optimists, tas daudz ko nozīmē. Ja ir cilvēki pesimisti, kas staigā apkārt drūmi, tad viņš bija tāds gaišs cilvēks.
Vispār, kad uzzini, ka atkal kāds no vecās paaudzes aktieriem aiziet mūžībā, paliek skumji. Varbūt tāpēc, ka tie ir manu jaunības dienu mīlēti aktieri. Paliek tā jocīgi, ka dzīve iet uz priekšu – nomainās paaudzes, kas šajā gadījumā ir patiešām spilgta aktieru paaudze. Te bez asarām es nevaru. Teiksim, ja aizietu kāds varas pārstāvis, es to tā varbūt nepārdzīvotu, kā par šādiem cilvēkiem. Viņu vietā, protams, nāks citi, taču tieši tādu kā viņš vairs nebūs.
