Nesen, pārskatot savu pirms aptuveni trīsdesmit gadiem veidoto amatnieku kartotēku, radās doma, ka vajag tak to palaist, tā teikt, tautās. Un ne tikai kartotēku, ir taču vēl amatnieku biedrības dokumentācija, žurnāli, laikraksti, fotogrāfijas, un beigu galā pašu veco amatnieku atmiņas. Lasītājs jau būs nopratis, ka rakstīšu par amatniekiem, kuri strādāja Alūksnē starpkaru periodā. Un šoreiz vispirms par galdniekiem, jo pats ar galdniecību esmu saistīts visu darba mūžu.
Esmu jau rakstījis gan par atsevišķiem amatniekiem, gan par Alūksnes amatnieku biedrības dienām un nedienām no tās dibināšanas 1925. gada 6. septembrī līdz likvidēšanai, ienākot padomju armijai 1944. gada rudenī. Bet nu šoreiz gribas pieminēt maksimāli daudz galdnieku, kuri piedalījās mūsu pilsētiņas jauncelsmes darbā jaunizveidotajā Latvijā. Manā kartotēkā viņu ir ap 150, un visi ir tikai pilsētā strādājušie. Bet tas nenozīmē, ka es būtu apzinājis visus, jo nekādus apkopojošus datus uzgājis neesmu. Mans galvenais informācijas avots ir tālaika periodika, amatnieku biedrības dokumentācija, pašu veco amatnieku un laikabiedru atmiņas. Par atmiņām. Redz, faktiski jau tā ir diezgan slidena lieta. Ir man gadījies, ka vienu un to pašu notikumu divi cilvēki atstāsta pavisam atšķirīgi. Bet toties veco fotogrāfiju atšifrēšanā, darbnīcu un darba paņēmienu aprakstos viņi bija īsteni vietā. Nu jau tik tiešām bija, un lai viņiem tur augšā gludāk ēvelējas, kā dažreiz varbūt šeit. Bet tolaik, pirms gadiem četrdesmit, mans informatoru loks bija gana plašs. Lai arī nācās meklēt Rīgā, Jūrmalā, Smiltenē un tepat pa laukiem izklīdušus, bet viņi bija, un bija priecīgi atcerēties jaunības dienas, un vēl priecīgāki par to, ka vispār kāds par to interesējas. Dažs tik runātīgs, ka grūti bija noturēt uz man vajadzīgās līnijas. Bet nu lai! Tas jau ir vispār zināms, ka savējiem jau vecātēva vai vecāsmātes stāsti par veciem laikiem reti kuram interesē. Un ar ko tad vecais onka lai runā!
Darba pietika visiem
Bet nu par pašu darbošanos. Redz, tolaik jau darba pietika visu profilu amatniekiem, jo gandrīz visu taču gatavoja uz vietas. Un amatnieku uz vietas arī pietika. Taisnības pēc gan jāteic, ka reizēm nolīga Latgales namdarus, jo tie mazāku samaksu prasīja. Bet būvgaldnieku, galdnieku, kalēju un citus darbus paveica tepat vietējās darbnīcās. Šeit nu nevaru nociesties, neminējis vecā alūksnieša Oskara Siseņa Alūksnē savulaik man uzticētos sava jaunceļamā divstāvu nama Baložu bulvārī 3 izdevumu pierakstus. Jāpiemin, ka O. Sisenis pats amatnieks nebija, bet par tā laika cilvēkiem un notikumiem prata stāstīt reti kolorīti. Nu, lūk, būdams pedantisks vīrs, savas mājas celtniecības, pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā, izdevumu pierakstus veicis ar precizitāti līdz santīmam. Šeit gan minēšu tikai izmaksas par amatnieku veikto darbu. Un tā, visvairāk, protams, nopelnījuši ir namdari (tad gan teica – būmaņi) – 937 Ls 80 sant., galdnieks savu darbu novērtējis uz 660 Ls, ēkas apmūrēšana ar ķieģeļiem izmaksājusi 380 Ls, apmešana – 341 Ls 47 sant. Podnieks par silto mūru mūrēšanu saņēmis 373 Ls, skārdnieks – 204 Ls 70 sant. Par elektroinstalācijas darbiem maksāts 187 Ls. Vismazāk pie šīs mājas nopelnījis kalējs – 35 Ls 20 sant. Bet kopumā saimniekam šī ēka izmaksājusi 11 672 Ls 05 sant. Vēl ir zināms, ka grīdu dēļi spundēti E. Vilciņa galdniecībā Latgales ielā 10, bet galdnieka darbi veikti E. Bērziņa darbnīcā Pils ielā 30 – lūk, tāds neliels ieskats tā laika celtniecības izmaksās. Bet nu gan laiks ķerties pie sākotnēji apsolītajiem stāstiem par amatniekiem. Viss iepriekšējais jau tikai ievadam.Tā kā jau tika pieminēta Bērziņa galdniecība, tad ar to arī sākšu.
Piebalgas saimnieks iekārtojās Alūksnē
Eduards Bērziņš no Piebalgas uz Alūksni atbraucis peļņas nolūkos, jo padzirdējis, ka tur būvē dzelzceļa līniju, tātad darba pietiks. Un tas bijis ap 1902. gadu. Sākotnējā doma jau gan bijusi tikai kādu laiku pastrādāt, iepelnīt naudu un laisties atpakaļ uz savu Piebalgu, bet sanācis viss pavisam citādi. Jo, raugi, darbu dabūjis labu, un arī meitas šeit bijušas ellīgi smukas. Pašam ta’ toreiz tikai divdesmit četri gadi. Tā nu Alūksne palikusi par viņa dzīves un darba vietu, tā teikt, līdz zārka vākam. Bet ar to darbu esot bijis tā – laimīgā kārtā dabūjis (toreiz gan teica – nosolījis) Alūksnes dzelzceļa stacijas logu un durvju izgatavošanas darbus. Tas taču tiem laikiem apjomīgs darbs, jo neaizmirsīsim, ka tajos gados Alūksnē kokapstrādes mašīnu vēl nebija nevienam. Visi darbi jāveic, kā amatnieki saka, no rokas, tātad ar kaltu, ēveli un rokas zāģi. Un, ja var ticēt viņa vēlāko strādnieku atmiņām, visus darbus veicis turpat uz vietas. Kad jau bijis iedzīvojies, iestrādājies, apprecējies, tikai tad ticis pie savas darbnīcas un mājas Pils ielā 30. Māju pircis no vecā galdniekmeistara Sērmukša. Bet kā jau parasti mēdz būt, tā dzīve ir ļoti līdzīga zebrai – melnā svītra, baltā, melnā… Un tā arī īsi pirms I Pasaules kara tā negantā melnā svītra atrod Pils ielu 30. Māja, kur vienā galā ir arī darbnīca, nodeg līdz pamatiem. Paliek tikai skurstenis. Par to skursteni atkal stāsts, ko galdniekam J. Bērziņam viņa tēvs stāstījis. Redz, ja nodegušai mājai skurstenis paliek uz “kājām’’, tad apdrošināšanas kompānija maksājusi mazāku naudiņu. Ko ta’ nu? Lieta skaidra – tas skurstenis tak jādabū gar zemi! Vienalga, lietojams tas vairs nav. Un tā nu tiek pa kluso saorganizēti droši zēni, kuri nakts melnumā ar striķiem to lietu nodara. Nu tik jāķeras pie jaunas mājas būvēšanas. Bet nu gan prātīgāk – darbnīcai uzbūvēta atsevišķa ēciņa pagalmā. Kad 1927. gadā darbnīcas vajadzībām uzbūvē vēl tālāk uz kalna vēl lielāku ēku, vecā paliek kā gatavās produkcijas noliktava. Jaunajā tagad jau rūc un spindz kombinētā ēvelmašīna, frēzmašīna, riņķa zāģis, savienots ar horizontālo urbjmašīnu. Nu jau var ņemt krietnākus pasūtījumus un vairāk. Bet ja ir mašīnas, tad taču vajadzīgi arī vīri, kuri uz tām strādā. Pirmais, vēl vecajā darbnīcā ap 1925. gadu, kā māceklis sācis strādāt Reinholds Vimba. Tajā pašā laikā dažus gadus tur pastrādājis arī Jānis Kurpnieks, kaut viņam bijusi sava māja un darbnīca uz Pils un Ganību ielu stūra. Tur tagad tukšs laukums. Ar viņu nelaime tā, ka pārāk sirdīgi ar alkoholu cīnījies. Tādēļ arī nekur lāgā nav veicies. Uz jaunās darbnīcas pabeigšanu, iekārtošanu un iesvētībām 1927. gadā paspējis Aleksandrs Salaks. Cik man zināms, šie abi amatnieki pie E. Bērziņa ir nostrādājuši visilgāk – līdz pat padomju armijas otrreizējai ienākšanai, kad visas mazās darbnīcas tika likvidētas (pareizāk – apvienotas) zem Alūksnes rūpkombināta izkārtnes. 1928. gadā Bērziņa brigādi papildina vēl divi vīri – Edgars Gribners un Arvīds Kalniņš, kuri pārcēlušies no K. Drollera galdniecības Jāņkalna ielā 25. Tādā sastāvā arī nostrādājuši līdz II Pasaules karam.
Par nekā nedarīšanu nemaksāja
Bet ko tad tolaik darbnīcās taisīja un vai visiem pietika darba? Izrādās, pamatprodukcija ir bijusi mēbeles un būvdetaļas. Protams, taisīja jau visu, ko tikai pasūtīja, bet par to sīkāk tad, kad rakstīšu par citām darbnīcām. Nu bet Bērziņš? Viņš bijis galvenais zārku meistars Alūksnē. Tādēļ arī sarunvalodā saukts par zārku Bērziņu. Trīsdesmito gadu otrajā pusē gan zārkus visvairāk taisījis Vimbas Reinis, jo vecmeistaram jau tomēr gadi… Pa nedēļu astoņus zārkus varējis uztaisīt. Zārki, protams, visu gadu, tāpat mēbeles un būvdetaļas, bet laivas gan tikai vasarā, jo priekš tā vajag vairāk vietas, tādēļ tas darīts pagalmā. Un izrādās, darba arī pieticis visām manis vairāk vai mazāk apzinātajām trīsdesmit darbnīcām. Citās jau gan strādāja tikai pats īpašnieks, bet, vienalga, zināmu pienesumu deva arī viņš, kaut vai sevi uzturēja. Tolaik taču par nekā nedarīšanu veseliem un stipriem vīriem neviens nemaksāja. Un neviens arī to negaidīja. Darbojās likums – vairāk, labāk strādāsi – vairāk pelnīsi, labāk dzīvosi. Kā savulaik atcerējās A. Salaks, viņš pie Bērziņa sākotnēji pelnījis 3 Ls dienā, vēlāk 5 Ls. Tāpat arī citi, un tā bijusi laba nauda. Tādēļ Bērziņa darbnīcā, mūsdienīgi izsakoties, rotāciju nepazina. Pats meistars jau arī bijis lādzīgs, tāpat jau atļāvis pa vakariem kaut ko priekš sevis uzmeistarot vai lieku brīvdienu iedevis. Nedēļas nogalē kopā ar vīriem kādu šņabīti iemetis, bet darbam traucēt tas gan, protams, nedrīkstējis. A. Salaks 1990. gadā atcerējās notikumu, kad kādam solu pasūtījumam sataisījuši tapas par brīvām. Jābūt taču tā, ka ar āmuru jāiesit, bet varējuši iebāzt ar roku. Bērziņš ilgi caur pieri skatījies, te Vimbas Reinis – nu ko, ņem un sit ar cepuri. Darbnīcā jautrība un incidents aizmirsts. Vēl A. Salaks atcerējās, ka trīsdesmitajos gados arī viņu darbnīcā sākuši taisīt finierētas mēbeles. Tas vislabāk paticis un sanācis Gribner Edgaram. Varētu es, protams, aprakstīt tā laika finierēšanas tehnoloģisko procesu, bet domāju, ka tas būtu pārāk gari un lielākajai daļai lasītāju ne pārāk saistoši.
Pasūtījumi frontei
Pirmais padomju gads viņu darbnīcā lielus satricinājumus nav nesis, vien nelielas izmaiņas, bet vācu laikā atkal visa brigāde strādājusi pa vecam. Nu varbūt ne gluži tā, jo vācieši ar savu uzvedību un kārtību drīz vien atsituši dūšu pat lielākajiem viņu “mīlētājiem’’. No amatnieku biedrības dokumentācijas redzu, ka galdniecībām vācu laikā bijuši jāveic īpaši pasūtījumi frontei. Sevišķi jau 1943. gadā, kad vāciešiem trūka visa kā. Bērziņa galdniecībā taisījuši varen lielas, diviem zirgiem velkamas ragavas. Pašiem tās izjauktā veidā jāved uz staciju un jālādē vagonos. Vienreiz gan netīšām sataisījuši brāķi – šķērskoki sanākuši 10 centimetrus par īsiem, bet pārtaisīt gan arī nav sākuši, tādus arī uz fronti aizsūtījuši, jo kopā jau tās ragavas montēja kaut kādā ellē austrumos. Paši priecīgi, ka fricim drusku ieskādējuši, bet var jau būt, ka tās ragavas pašu leģionāriem bija jāmontē. Viela filozofiskām pārdomām… Vēl Bērziņa vīriem priekš vāciešiem vajadzējis taisīt ļoti daudz dokumentu skapju. Īpatnība tā, ka maksimāli visas detaļas jālīmē, naglas un skrūves tolaik bijušas zelta vērtē, pat eņģes no koka. Ja man pašam tādas kolekcijā nebūtu – neticētu. Kara beigās vāciešiem taču trūka gan melno, gan krāsaino metālu. Nu bet pēc kara, kā jau minēju iepriekš, mazās darbnīcas likvidēja darbmašīnas savedot lielajās. Amatnieki, kā nu kurš, lielākā daļa palika strādāt rūpkombinātā, bet citam vecums, veselība, cits frontē pazudis. No Bērziņa vīriem, piemēram, Gribners leģiona rindās kritis pie Kaļiņingradas, Salakam veselības dēļ no strādāšanas galdniecībā vispār bijis jāatvadās, bet tad jau sākās citi laiki, citi likumi un tikumi.
