Nereti ir dzirdams teiciens: “Kā vecāki var kaut ko tādu pieļaut!?”.
Nereti ir dzirdams teiciens: “Kā vecāki var kaut ko tādu pieļaut!?” Tobrīd visi ir gudri mācīt, kā bērnus pareizi audzināt. Kam tas jādara, ko atļaut un ko ne, jautājām ekspertiem.
Alūksnes vidusskolas skolotāja Ilze Līviņa:
“Bērnu radīšanā un audzināšanā tēva un mātes pienākumi nav dalīti. Viss ir jādara kopīgi. Ja, absolvējot 12.klasi, jaunieši saka paldies vecākiem, kas viņu ir stimulējuši piedalīties dažādās aktivitātēs un attīstīt talantus, tad viņi ir labi audzināti. Cilvēks nepiedzimst ar talantu, kā teicis Pēteris Čaikovskis: “Ir jābūt 99 procentiem darba un tikai vienam procentam talanta.” Šie 99 procenti ir vecāku ziņā.
Vecākiem jābūt lojāliem
Bērnus, tāpat kā pieaugušos, negatīvi ietekmē stress, bet mikroklimats ģimenē atkarīgs no vecākiem. Nepiekrītu, ka ģimenē vienīgais bērns izaug par egoistu. Tādi var būt arī daudzbērnu ģimenēs. Sabiedriskā aktivitāte šo tieksmi slāpē. Brāļu un māsu starpā vienmēr ir bijuši un būs strīdi. Šādos gadījumos vecākiem ir jāmēģina būt lojāliem, jo vienmēr šķiet, ka mazākais ir mīļākais. Nevajag iejaukties visās nesaskaņās, jo bērni paši spēj tikt ar tām galā.
Jāmāca cilvēcisko attiecību krāšņums
Manuprāt, liela nozīme bērnu audzināšanā ir pedagogam. Reizēm, kad vecāki grib kaut ko iemācīt, bērns atsaka: “Bet skolotāja teica citādāk!” Skolotājam ir jāprot ziedoties bērnu labā, bet tajā pašā laikā arī prasīt. Viņam ir jāiemāca audzēkņiem cilvēcisko attiecību krāšņums.
Bērni sāpīgi izjūt mātes vai tēva trūkumu ģimenē, jo vienā vecuma posmā viņiem ir vajadzīgs sava dzimuma aizstāvis, bet otrā – pretējā. Jaunieši zaudē iespēju vērot un mācīties no vecākiem savstarpējās attiecības. Tas var ietekmēt viņu ģimenes dzīves veidošanu.
Vecāki nokavē īsto brīdi
Vecākiem ir jāpalīdz bērniem pildīt mājas darbus, bet nav tas jādara viņu vietā. Ja vecāki atcirtīs: “Pildi pats!”, nebūs ilgi jāgaida, kad uz viņu lūgumu bērns atbildēs tāpat. Pieaugušie bieži nokavē svarīgāko audzināšanas brīdi. Kad par pārkāpumu pusaudzis atrodas policijā, vecāki neko nevar labot, jo tās ir sekas. Tāpēc bērnam katru dienu ir jājautā, kā viņš jūtas, ko dara, ko domā, kas jauns, lai uzturētu ar viņiem saikni.
Katra paaudze apgalvo, ka “manā laikā tā nebija”, tāpēc vecākiem bērni ir jāaudzina tā, kā viņi uzskata par pareizu. Ir jauki, ja ģimenē ir dēls un meita, jo tad var izprast abu dzimumu psiholoģiskās īpatnības.”
n Sporta apvienības “Alūksne” vadītājs Vilnis Veļķeris:
“Bērnus jāaudzina abiem vecākiem. Pieredze rāda, ka tēviem ir labākas attiecības ar dēliem, bet mātēm – ar meitām. Viņām ir mīkstākas sirdis, bet bērnam ir vajadzīga arī “stingrā” roka. Es neatzīstu, ka kaut ko strikti aizliedz vai arī saka: “Dari, kā gribi.” Atļaušanai ir jāatrod vidusceļš un robeža. Ir jāprot sodīt par pārkāpumiem un atalgot par labiem darbiem.
Laiks ir jāatrod vienmēr
Labākais paraugs bērnam ir vecāki, kam ir jārāda viss pozitīvais, jo negatīvo viņš tāpat redzēs. Ja pusaudzis skolā ir nepaklausīgs, tad tas nav jāaudzina skolotājam, bet ģimenei. Klasē pedagogs strādā ar 25 audzēkņiem un nevar uzmanīt katru. Skolotājam ir jādod viņam zināšanas, nevis jākaro par disciplīnu.
Bērnu ietekmē vide, draugi un ģimene, kur viņš aug. Ne velti ir teiciens: “Ābols no ābeles tālu nekrīt.” Vecāki nedrīkst aizbildināties ar nevaļu un nogurumu, nerodot laiku runāt ar bērnu par viņa izjūtām. Ja māte un tēvs strādā pat līdz vēlam vakaram, arī tad laiks bērniem ir jāatrod.
Nesaprotamo ir jāizskaidro
Vide un vienaudži var ietekmēt negatīvi. Ja jaunietis nav ar stipru raksturu, viņš viegli pakļaujas bara instinktam. Mūsdienu skolās ir raksturīgi, ka labāk situētie ir pārāki par pārējiem. Viņiem nepastāv noteikumi un prasības, jo liela nozīme naudai. Viņi pat izmanto labāk situēto stāvokli, tā pārējiem liekot justies mazvērtīgiem. Uzskatu, ka vecākiem ir jāprot šo situāciju rūpīgi kontrolēt un izskaidrot.
Strīdos jārod kompromiss
Vienu bērnu ģimenē parasti palutina un sargā no grūtībām. Viņi nezina, ko nozīmē dalīties ar otru. Ir pieraduši būt līderi, bet dzīvē ne vienmēr tas ir iespējams. Manuprāt, bērni, kas uzaug ar vienu no vecākiem, neatšķiras no pārējiem. Domāju, ka viņi ir patstāvīgāki. Tēvs un māte cenšas atdot un iemācīt visu. Ja ģimenē ir vairāk nekā divi bērni, tad strīdi viņu starpā ir neizbēgami. Kad manas meitas ķildojas, es parasti saku: “Jūs esat māsas un vistuvākās asinsradinieces. Pie kā cita vērsīsieties, ja būs bēdas vai prieki?” Šie vārdi iedarbojas un palīdz risināt konfliktus.
Gribētos, lai ģimenē brālim ir māsiņa un otrādi. Ideāli, ja ir trīs bērni.”
