Ar Labklājības ministrijas rīkojumu, klusi un neuzkrītoši veicot grozījumus iepriekšējā rīkojumā, nolemts no 2004.gada 1.janvāra vairs neslēgt līgumus ar primārās aprūpes bērnu ārstiem.
Ar Labklājības ministrijas rīkojumu, klusi un neuzkrītoši veicot grozījumus iepriekšējā rīkojumā, nolemts no 2004.gada 1.janvāra vairs neslēgt līgumus ar primārās aprūpes bērnu ārstiem… Tātad bērnu ārsti nebūs vajadzīgi? Un tad Latvijā būšot kā Eiropā! Bērnu ārsti – pagātnes palieka Jāprecizē, ka bērnu ārsti slimnīcās paliks un arī maksas privātprakses nav liegtas. Latvijā par izzūdošu pasludināta tikai bērna primārās aprūpes ārsta profesija. Labklājības ministrijas Ārstniecības departamenta Veselības aprūpes politikas nodaļas vadītājs Ainārs Čivčs to pamatoja šādi:
“Sāksim no tā pamata, uz kura izaugusi mūsu veselības aprūpes sistēma un kuru cenšamies lauzt. Padomju laikos slimnieks bija tas, kurš bieži vien izlēma, kuru ārstu apmeklēt. Ja sāpēja kakls, devās pie “lora”, kad nereti izrādījās, ka jāiet pie gluži cita speciālista. Pats sliktākais bija tas, ka ārstiem nenoliedzami bija izdevīgi slimi cilvēki. Tāpēc arī tik grūti lauzt šīs tradīcijas un līdzīgi visai pasaulei pārkārtoties uz ģimenes medicīnas aprūpi. Mēs to uzskatām par vienīgo iespēju, lai lielāku vērību beidzot sāktu veltīt nevis slimošanai, bet veselīgam dzīvesveidam un slimību profilaksei, atstājot ārstēšanu kā pēdējo līdzekli šajā ķēdē.”
Savējos aizstāv Aizputes bērnu ārsts Imants Lanka: “Es necīnos par maizes klaipu. Man ir arī ģimenes ārsta sertifikāts. Bet man ir svarīgi bērnu apkalpot līdz apmēram 21 gadam – laikam, kad bērni “aizlido no ģimenes ligzdas”. Daudzas valstis ir “pārslimojušas” ģimenes ārstu bumu un nonākušas pie slēdziena, ka pediatri šo darbu prot vislabāk un strādā ar mazākām izmaksām. Tāpēc tajās pediatra aprūpe ir obligāta vismaz līdz sešiem gadiem.”
Jā, ir Eiropas valstis, kurās bērnus ārstē tikai ģimenes ārsti – Dānijā, Zviedrijā, Lielbritānijā un Norvēģijā. Imants Lanka septembrī piedalījās Eiropas primārās aprūpes pediatru asociācijas kongresā Ženēvā, kur pārliecinājās, ka tomēr lielākā daļā Eiropas valstu pediatru arods ir novērtēts un pieprasīts.
“Pēc atgriešanās no Dānijas ministrijas ierēdņi un ārsti stāstīja vienu un to pašu: “Tur ir tā kā Eiropā, Dānijā ir pārgājuši tikai uz ģimenes ārstu praksēm, jo tā ir visracionālākā un lētākā.” Es kā pediatrs sapratu, ka pediatrija ir izmirstoša specialitāte un ka man steidzami jāpārkvalificējas. Bet tad man nācās aizbraukt uz Vāciju. Kādā Berlīnes pediatra praksē painteresējos: “Kāpēc neesat likvidēti?” Berlīnes dakteris izbrīnīti paskatījās manī: “Pie mums bērnu pie ģimenes ārsta negrib vest, jo viņam nav laika ar bērnu strādāt.” Aizbraucu uz Šveici – jā, tur viens ģimenes ārsts pieņem triju mazu ciematiņu iedzīvotājus ginekoloģiskajā kabinetā, kur nebija nevienas bērnu mantiņas, bet ārsts savu darbu padarīja. Aizbraucu uz citu pilsētiņu, tur ģimenes ārsts žēlojas: “Tiklīdz mūsu pilsētā parādījās pediatrs, tā visi mani pacienti – pie viņas.”
Pediatra aprūpe paralēli ģimenes ārstu sistēmai pastāv Vācijā, Francijā, Spānijā, Itālijā, Beļģijā, Nīderlandē, Portugālē, Luksemburgā, no Dr.Lankam zināmajām kandidātvalstīm – Slovākijā, Čehijā.
Ainārs Čivčs: “Mēs arī paši to labi zinām, jo deviņdesmitajos gados esam izpētījuši visdažādāko valstu pieredzi, līdz izkristalizējās tā, kas Latvijai būtu atbilstošākā no daudziem aspektiem, ne jau tikai no naudas viedokļa vien. Kāda jēga sapņot par to, ka Latvijā – līdzīgi kā tas ir Čehijā, būtu ne tikai ģimenes terapeiti, ģimenes pediatri, bet pat ģimenes ginekologi? Tas, protams, būtu lieliski, bet diemžēl ne pa kabatai…”
Vispārējais pieņēmums par ārstu skaita izmaiņām ir kā par šūpolēm – ja palielinās ģimenes ārstu skaits, tad parasti samazinās bērnu ārstu skaits. Tieši tā tagad notiek Latvijā.
Ainārs Čivčs atgādina, ka “katrs taču zina, cik nožēlojams ir veselības aprūpei atvēlētais iekšzemes kopprodukta cipars. Tā ietvaros mums jāmeklē lētākie un izdevīgākie risinājumi.” ASV medicīnas aprūpes sistēma nonākusi pie secinājuma, ka bērnu primārā aprūpe jāsaglabā ne tāpēc, ka bagāta valsts to var atļauties uzturēt, bet tāpēc, ka to atmaksājas uzturēt. Rīgā praktizējošais Dr.E.Egils Zālītis (no ASV) iepazīstinājis Aizputes kolēģi ar Amerikas Pediatru akadēmijas apkopotajiem dažādu speciālistu pētījumiem. Izrādās, ka ģimenes ārsti bērniem biežāk izraksta antibiotikas nekā pediatri, hroniskās astmas gadījumos pediatru aprūpē esošie bērni mazāk tiek sūtīti uz slimnīcām, ģimenes ārsti biežāk nekā bērnu dakteri nozīmē nevajadzīgus izmeklējumus (piemēram, augšanas sāpju gadījumos). Kur ievieš pediatru aprūpi, tur vietējās slimnīcās nonāk mazāk bērnu. Tātad bērnu ārsts – tas ir lētākais risinājums!?
Nepārliecina Labklājības ministrijas ierēdņu pozīcija, ka ģimenes ārsta sistēmas ieviešana automātiski izslēdz bērnu primāro aprūpi, kuru finansētu slimokases. Pediatrs – tas ir bērna ģimenes ārsts. Romualds Ražuks zina par Labklājības ministrijas plāniem, bet Saeima ar likumiem neregulē medicīnu: “Domāju, ka pediatra institūta atcelšana ir pārsteidzīgs solis. Līdz šim neviena reforma tīrā veidā Latvijā nav izdevusies. To iesāk, tad izrādās, ka Latvijā kā nabadzīgā valstī tas nestrādā, kā paredzēts. Tad kļūdu labo. Tā bija ar kapitācijas modeli. Tā būs arī ar pediatru primāro aprūpi. Tikai sabalansētā veidā var īstenot šādu reformu. Uzskatu, ka pediatra primārā aprūpe ir jāsaglabā.” “Ir svarīgi, lai bērna visdinamiskākās attīstības vecumā – līdz skolai – tieši pediatrs var uzmanīt tās mazās lietiņas: lai bērnam nebūtu rahīta, plakanā pēda, vājredzība un cita profilakse pēc principa, “ko sēsi, to pļausi”,” uzskata dakteris Lanka.
