Februāra sākumā publiskajā telpā izskanēja, ka Latvijas pilsone Kristīne Misāne jau kopš 2018. gada cīnījās pret izdošanu Dienvidāfrikas Republikai (DĀR), kur viņai draudēja 15 gadu cietumsods par it kā pašas bērna nolaupīšanu un citām apsūdzībām, kuras inscinēja viņas bērna tēvs. Monēta ar divām pusēm. Arī latviete nepalika atbildi parādā un pauda dažādas versijas par DĀR pilsoņa nepieņemamām rīcībām.
Kā iepriekš ziņots medijos, sieviete 2011. gadā iepazinusies ar partneri, un pēc četriem gadiem abiem piedzimusi meita. Pēcāk starp abiem vecākiem sākušies konflikti. Pēc tam vīrietis esot vienpusēji nolēmis pārtraukt attiecības un sācis vardarbīgi izturēties gan pret Misāni, gan pret abiem ģimenes nepilngadīgajiem bērniem. Baidoties par savu un savu bērnu drošību un dzīvību, 2018. gada maijā Kristīne nolēmusi meklēt patvērumu Latvijā, bet nonākusi apcietinājumā Dānijā. Pēc ilgām diskusijām, pateicoties Latvijas iedzīvotāju vienotībai, Latvijas valsts varas iesaistei un visiem pārējiem iesaistītajiem, Dānijas tiesa 20. februārī apstiprināja Dānijas ģenerālprokurora lēmumu atcelt Latvijas pilsones Kristīnes Misānes izdošanu DĀR un atzina, ka Misāne jāizdod Latvijai. Tas nozīmē, ka māte satiks savus bērnus.
Tomēr, ja runa ir par šķiršanos, bērniem un vecāku tiesībām, varu teikt atklāti – tas nav viegli. Skaidrs, ka pilnvērtīgs un loģiski domājošs vecāks, kurš vēlas audzināt savu bērnu, būs gatavs jebkādai rīcībai, lai to arī panāktu. Pat, ja reizēm šīs lietas ir absurdas un prātam neaptveramas. Mēs nekad neuzzināsim īsto patiesību Misānes lietā, jo šādās konfliktu situācijās vecākus pārņem aptumsums, ja tā var teikt. Piekrītu, ka abām pusēm ir vienlīdzīgas tiesības, pienākumi attiecībā uz bērnu. Tomēr padomājot “tā no malas”, kas ir cietis visvairāk no šīs savstarpējās nesaskaņas, absurdiem apvainojumiem un cīņas par taisnību? Diemžēl – bērni. Lai arī cīņa it kā ir par un ap viņiem, tomēr skaidrs, ka “bērns” ir tikai aizbildinājums tam, kā abām pusēm savā starpā radīt kara situāciju un, attīstīt to tālāk, pielietojot arvien smagāku arsenālu. Bet patiesībā, ja bērni ir svarīgākais šajā stāstā, tad nevienam vecākam nebūtu laika “karot” savā starpā, visa enerģija un laiks būtu jāvelta tieši viņiem. Tāpēc es joprojām uzskatu, ka nevis jābūt laimīgiem vecākiem, kuri dažkārt savā prāta aptumsumā vairs nesaprot, ko nozīmē būt laimīgiem, bet gan laimīgiem ir jābūt bērniem! Šādās vecāku savstarpējās nesaskaņās jānoliek malā savas ambīcijas, egoisms un cīņa par pārsvaru, jo atkārtoju – laimīgiem jābūt bērniem!
