Dzīve šajā saulē ir tikai uz kādu laiku, bet īstā dzīve turpinās viņā – veļu saulē.
Dzīve šajā saulē ir tikai uz kādu laiku, bet īstā dzīve turpinās viņā – veļu saulē. Mirušais cilvēks seno latviešu priekšstatos netiek izolēts no saskarsmes ar dzīvajiem. Viņš joprojām paliek savas ģimenes loceklis, kas neredzamā formā ir kopā ar saviem radiniekiem.
Seno latviešu priekšstatos cilvēks sastāv no auguma, veļa un dvēseles, mirstot augumu saņem zeme un tas satrūd, bet velis turpina dzīvot veļu valstībā, savukārt dvēsele atgriežas pie Dieva. Latviešiem nav bijuši precīzi sistematizēti uzskati par dvēseles, auguma un veļa nodalīšanos pēc nāves, pamatā ir priekšstats par mirušā aiziešanu veļos.
Aizsaule neatrodas vienā noteiktā vietā. Vieta, kur nonāk tas, kas paliek pāri pēc nāves, ir gan kapos, pazemē, ellē, kalna virsotnē vai iekšienē, debesu kalnā, debesīs, mežā, jūrā, aiz jūras, rietumos, ziemeļos, Vāczemē, “aiz trejdeviņām karaļvalstīm” un tā tālāk.
Viņa saule tiek zināmā mērā saistīta arī ar saules norietēšanu. Ar kapu kalniņu un gulēšanu saistīts mūža nama, mūža mājas tēls, kas ir ne tikai zārks, bet arī kaps. Cilvēka nomiršana attēlota kā pārcelšanās no vienas mājas uz citu. Latvietis ar nāvi samierinājās, izturējās pret to kā pret nenovēršamu, tādēļ arī nevairījās par to runāt. Jau laikus katrs sev pagādāja zārku, lai pēc viņa miršanas kādam nevajadzētu lieki nopūlēties ar zārka gatavošanu. Vistraģiskākā bija pusmūža cilvēka nāve, kad, viņam aizejot, paliek audzināmi bērni un nepadarīti darbi. Vecs cilvēks savu laiku bija jau nokalpojis, tādēļ viņa nāve tika uztverta skumji, bet mierīgi.
Kad slimniekam tuvojās nāve, tad mājinieki jau laikus centās iznest no istabas sēklas, puķes, ēdienus, dzērienus un tamlīdzīgas mantas, lai tās “neapmirtu”, tas ir, lai nezaudētu savas augšanas, barošanas spējas. Ja slimnieks mirst naktī, tad uzmodina visus mājas ļaudis un arī lopus, lai mirēja slimība nepārietu uz tiem, apsedz bišu stropus. Miršanas brīdī mājas ļaudis parasti attaisīja vaļā logus un durvis, lai mirušā dvēsele tiktu laukā pa logu, bet nāve – pa durvīm.
Mirušo nomazgā un sagatavo bērēm. Mugurā vilka goda tērpu, dod līdzi arī rotaslietas. Arheoloģiskie izrakumi rāda, ka bez rotām līdzi dotas arī citas lietas, galvenokārt darbarīki, apģērba gabali, dažādas dzīves laikā lietotas lietas, piemēram, pīpe. Taču šī tradīcija izzudusi līdz 19.gadsimtam.
Līdz bērēm mirušo novieto rijā vai klētī. Bēru svinībām sāk gatavot dažādus ēdienus un aicināt bēru viesus. Arī paši bērinieki, uz bērēm braucot, ņem līdzi ēdienus un dzērienus. Viens no galvenajiem bēru ēdieniem ir zirņi un pupas, ko min daudzi tradīciju apraksti un ticējumi. Zirņi un pupas, izvārītas veselas, simbolizēja nomiršanu un tai sekojošu atdzimšanu. Jaunākos laikos zirņiem piedēvēta simbolisku asaru nozīme.
Tie, kas bērēs nevar piedalīties, parasti aizsūta kādu kukuli, lai mirušais netur ļaunu prātu. Tie cilvēki, kurus mirušais pieteicis uz viņa bērēm neaicināt, nav drīkstējuši nākt, jo viņiem tad sagaidāms kāds ļaunums. Bēru priekšvakarā viesi un mājinieki sapulcējas pie mirušā un svin viņa pēdējo godu, kas saukts par vākām, arī vāķēšanu.
Vākas būtiski neatšķīrās no citu svētku svinēšanas – bērinieki dziedāja, dancoja, ēda un dzēra. Vairāki tradīciju apraksti min mirušā sēdināšanu uz īpaša krēsla, kas bijis paredzēts tieši šādam gadījumam, un izvaicāšanu. Katrs no viesiem mirušajam vaicājis, kādēļ tas aizgājis no šīs pasaules, un nosaucis iemeslu, kuru dēļ tam bijis jāpaliek. Mirušajam tiek piedāvāti arī ēdieni. Citur vākas svinētas klusāk. Vidzemē pa nakti uz galda noliek ēdienus un dzērienus, noceļ zārkam vāku un atstāj mirušo vienu, lai viņš pēdējo reizi varētu mieloties.
Nākamajā dienā no agra rīta bērinieki sanāk ap zārku un pie netālu apklātā galda paēd. Dainās mirušo ieteikts apbedīt pirms pusdienas. Tradīciju aprakstos minēta arī naudas ziedošana mirušajam, par ko katrs ziedotājs saņem cimdu pāri no saimniekiem. Ziedošana bija obligāta katram, citādi tam, kas neziedo, var piemesties kāda nedziedējama slimība.
Mirušo uz kapiem vedot, cenšas nejūgt baltus zirgus, bet sirmus un bērus. Pa ceļam uz kapsētu bērinieki apstājas pie kāda noteikta koka un iecērt krustu kā robežu, līdz kurai mirušais drīkst nākt. Latvijā ir saglabājušies vairāki šādi koki. Braucot uz kapsētu, tiek sadedzinātas arī cisas, uz kā mirušais gulējis, un drēbes. Uguns ņemta līdzi no mājas pavarda. Par dedzināšanu priecājas Veļu māte. Cisas dedzinātas arī istabā, aizbraucot, gan pie ārdurvīm, ceļā uz kapiem, pelnus aprokot zemē.
Kapā līdzi bieži vien dod arī medus podiņu. Tautasdziesmās šo medus podu saista ar Veļu māti, kas ar saldo un gardo ēdienu cilvēku ievilinājusi savā valstībā. Medus bija pārejas ritu ēdienus daudzu tautu tradicionālajos priekšstatos un ir saistīts ar nomiršanu un atdzimšanu.
Braucot atpakaļ uz mājām, bērinieki nocērt eglīti vai paegli un salauž priežu vai egļu zarus. Mājinieki vaicā pēc mirušā, bet viņa vietā pārvesta tiek eglīte. Ar egļu zariem atbraukušie per mājiniekus, sacīdami: “Nemirstiet, nemirstiet, nav vairs vietas kapsētā!” Dažreiz veciem ļaudīm saka pretējo.
Pēc šīs rituālās darbības visi tiek aicināti pie galda, kur galvenie ēdieni ir karašas, maize, zirņi un pupas, gaļa. Klāt dzēra alu. Līdz pusnaktij raksturīga ir sēru dziesmu dziedāšana, bet pēc pusnakts parasti dziedāja jautrākas dziesmas un arī dancoja, tas it īpaši notika tad, ja mirušais bija jauns cilvēks. Pastāvēja uzskats, ka arī veļu valstī rit tāda pati dzīve kā šai saulē, tādēļ mirušais tur svinēja veļu kāzas. Nākamajā dienā izdalīja mirušā mantas. Ņēma vērā nelaiķa norādījumus.
Bēres svinēja divas, trīs vai vairāk dienas, atkarībā no bēru rīkotājiem. No bērēm braucot prom, katram deva līdzi kādu kukuli no ēdamā un dzeramā. Bēres beidzas ar atbērēm nākamajā svētdienā.
www.liis.lv
