Gribu redzēt, kā tas strādās. Tieši tāda bija mana pirmā doma, kad izdzirdēju ziņu, ka turpmāk katram Latvijas iedzīvotājam būs jāziņo valstij par saviem īpašumiem un ienākumiem.
Gribu redzēt, kā tas strādās. Tieši tāda bija mana pirmā doma, kad izdzirdēju ziņu, ka turpmāk katram Latvijas iedzīvotājam būs jāziņo valstij par saviem īpašumiem un ienākumiem. Ar 2007.gadu, tātad jau pēc pusotra gada, Latvijā ieviesīs iedzīvotāju ienākumu vispārējo sākumdeklarēšanu. Tas esot negaidīts pavērsiens, jo līdz šim sākumdeklarēšanu viļāja kā karstu kartupeli mutē un neviena valdība nebija gatava izšķirties par šādu tik neizdevīgu politisko lēmumu.
Neatkarīgi no ieņēmumu lieluma katram Latvijas iedzīvotājam būs jādeklarē gandrīz viss, kas viņam pieder, – nekustamie īpašumi, transporta līdzekļi, aizdevumi, ķīlas, akcijas un nauda, un katru gadu būs arī jāziņo par izmaiņām. Valsts ieņēmumu dienests katram iedzīvotājam sūtīs valsts rīcībā esošu informāciju par cilvēka ienākumiem, un viņam būs ar parakstu jāapstiprina, vai tas atbilst patiesībai. Ja valsts par cilvēka ienākumiem kaut ko nezina, tad tas būs jānorāda deklarācijā. Kontroli par norādītajiem datiem veiks tikai tad, kad par cilvēku radīsies aizdomas. Šajā brīdī man jāpasmaida. It kā valstij līdz šim nebūtu bijis aizdomās turamo.
Eksperti saka, ka vispārējās deklarēšanas ieviešana ir nokavēta, tomēr labāk vēlāk nekā nekad. Tie, kas kļuvuši bagāti, to jau izdarījuši laikus. Tie, kas mācējuši tikt pie nelegāliem ienākumiem, to veiksmīgi turpina darīt. Tie, kas nevainīgi katru mēnesi saņem smieklīgi mazo algu, arī bez liela pārdzīvojuma un satraukuma parakstīs deklarāciju, kurā, varbūt par nožēlu pašiem sev, jau vairākus gadus nav izmaiņu…
No šādas kontroles valsts iegūšot vairākus labumus – pirmkārt, valsts amatpersonas vairs nevarēšot atrunāties, ka bagāti kļuvuši jau pirms šā amata iegūšanas, otrkārt, pilnveidojot ienākumu kontroli, nodokļu veidā valsts maku gadā varētu papildināt līdz pat 300 miljoniem latu. Treškārt, šobrīd iedzīvotāji tērē par trešdaļu vairāk naudas nekā oficiāli saņem, tas nozīmē, ka apgrozībā ir milzīgas summas, kuru izcelsmi valsts nezina. Drīzāk gan zina, tikai ir izdevīgi klusēt.
Kā tas var būt, ja pavisam vienkāršs muitnieks, kura oficiālā alga ir labi ja 300 lati mēnesī, dzīvo tik ļoti pārticīgā mājā un maina jaunas mašīnas katru gadu? Un, jautājot šim cilvēkam, vai viņam nav bailes naktī aizmigt, zinot, ka tas viss tapis nelegālā ceļā, jādzird pašpārliecināta atbilde: “Par ko gan baidīties? Es esmu pats pēdējais šajā sarakstā, tu nezini, ko saņem tie – pirms manis…”
Visu šo laiku, kopš Latvijā notikušas ekonomiskās un politiskās pārmaiņas, ņirgājas par cilvēkiem. Par tiem naivajiem un lētticīgajiem. Jā, jā, par tiem pašiem, kas gatavi katrā diennakts laikā, nevienam neslēpjot, pateikt, cik viņi pelna.
