Ne tikai šī vasara, bet visi gadalaiki Sandras Magaziņas dzīvē iezīmējas katrs ar kādu košu krāsu. Sandra negrib un neprot dzīvot citādi. Ja viņa kaut ko izdomā, tad tas arī tiek izdarīts tā, lai ir prieks pašai un citiem. Tas vienlīdz attiecas uz viņas darbu un daudzajiem vaļaspriekiem, kuriem gan sāk aptrūkt laika.
– Ar ko esi aizņemta šajā karstajā vasarā?
– Šī beidzot ir īsta vasara, turklāt tikpat darbīga kā citi gadalaiki. Tiesa, vasara vairāk ir tūristu laiks. Ir ļoti interesanti, jo ekskursijās uz bijušo Zeltiņu raķešu bāzi un muzeju atbrauc neparasti cilvēki. Pati paspēju aizbraukt uz Sanktpēterburgu. Bet pārsvarā manas mājas ir muzejs, nevis dzīvoklis, jo tur pavadu vairāk laika. Domāju, ka tāpēc vīrs mani varētu izsviest no mājas. Taču ar astoņām stundām ir par maz, ja grib sasniegt labu rezultātu. Vismaz es šajā darba laikā nevaru iekļauties. Vasarā nevaru rēķināties ar brīvu laiku pat sestdienās un svētdienās, jo jebkurā brīdī man var piezvanīt un aicināt doties uz raķešu bāzi vadīt ekskursiju. Tagad vairāk brauc ģimenes, grupu ir mazāk, bet kopējais ekskursiju skaits paliek tāds pats. Protams, mājās diezgan daudz kas paliek neizdarīts. Ja to negribu redzēt, es aiztaisu acis (Sandra smejas). Tiesa, cenšos neaudz piebremzēt, jo arī par sevi ir jāpadomā.
– Šķiet, ar raķešu bāzi sākās arī tavs darbs muzejā.
– Jā, viss notika it kā nejauši, bet tajā pašā laikā likumsakarīgi. Zeltiņos es sāku strādāt veikalā, bet man šis darbs nebija tuvs. Pēc tā bija klusuma periods. Pagasta pašavaldība vēlējās, lai tiktu vākti novadpētniecības materiāli, tāpēc aicināja mani to darīt. Turklāt arvien vairāk cilvēkiem radās interese par raķešu bāzi, un man vajadzēja parādīt, kur tā atrodas. Lai gan man nebija tāda pienākuma, drīz vien sapratu, ka no tādas līdzi braukāšanas nav liela jēga. Tāpēc sāku pastiprināti vākt materiālus, lai varētu arī pastāstīt, kas īsti notika raķešu bāzē. Kad pagasta padome pārcēlās uz bijušo mežniecības ēku, tās ēkā varēja iekārtot muzeju. Noderēja novadpētniecības istabai krātie materiāli. Tagad muzejam aprit 3 gadi. Tas nav daudz, tāpēc nereti atbraucēji brīnās, ka var tik daudz ko redzēt. Sākumā man bija mazvērtības komplekss par neliela pagasta muzeja piedāvājuma iespējām, taču pieredzes apmaiņas braucienos Igaunijā un citviet es secināju – nē, mums nav maz, ko rādīt un stāstīt apmeklētājiem. Pēdējā gada laikā ir nākuši klāt tik daudz eksponātu, ka nav vairs vietas to izvietošanai. Ir doma, ka muzeju varētu pārcelt uz bijušo skolas ēku.
– Ar ko var lepoties Zeltiņos?
– Zeltiņos ir daudz brīnišķīgu cilvēku, kuri par spīti grūtībām nav nolaiduši rokas, bet iet un dara. Turklāt ne tikai par naudu. Kopš esmu pabraukājusi apkārt, saprotu, ka visur tā nav. Jā, bez naudas mēs nevaram iztikt, bet nevaram arī visu pakārtot naudai. Tad mums nekā nebūtu. Muzejā ar lepnumu rādu pirmās Latvijas brīvvalsts karogu, ar kuru mūsu Zeltiņu puiši ir gājuši karot. To visos laikos ir saglabājusi Pakalniešu Ārija. Turklāt muzejā katra lieta ir ļoti svarīga. Gan karavīru kaska, gan zīmulis futlārī, jo tādu vairs nav.
– Vai raķešu bāzi un Ļeņina galvu tajā uztver kā padomju laiku eksotiku?
– Uztver dažādi. Ir cilvēki, kuros jūtama agresivitāte pret visu, kas saistās ar padomju varu. Un ir tādi, kuri brīnās par to, kas te bijis. Uzskatu, ka mans uzdevums ir atrast vidusceļu un šo vēstures stundu atklāt bez saasinātām emocijām. Nav nozīmes šausmināties, jo tas pagātnē neko nemaina. Mums ir jārunā par notikušo, bet tāpēc nevienam nevajag bojāt garastāvokli. Reizēm krievu tautības cilvēku replikas liecina, ka viņi šo laiku vēsturē uztver citādi. Sevišķi atšķirīga ir attieksme pret Ļeņina pieminekli. Bieži izskan pārmetumi, kāpēc tas te atrodas. Bet tā ir mūsu vēstures daļa. Ir arī diezgan daudz cilvēku, kuri atceras skolas gados mācītos dzejoļus par Ļeņinu. Interesanti, ka atceras tieši tos, nevis citus. Un vēl ir tādi, kuri turas pa gabalu no pieminekļa un arī fotografēties neiet, kad citi to dara. Tieši pie Ļeņina rodas interesantas situācijas, ja tiek runāts par šodienu. Kā smejos – visos laikos ir savi plusi un mīnusi.
– Pati esi padomju gadu bērns, tāpēc tagad vari salīdzināt.
– Jā, esmu. Kad augustā paies Pagasta svētki, gatavošu muzejā ekspozīciju par oktobrēnu, pionieru un komjauniešu laiku. Pati esmu tam visam gājusi cauri, tāpēc zinu, kas tajā bija labs. Jā, bija arī sliktais, bet ne tikai. Mums bija pienākumi, kas, manuprāt, jauniešiem ir vajadzīgi arī tagad. Kopējas talkas, palīdzība veciem cilvēkiem… Manuprāt, par to ir jārunā. Kad biju Somijā, apmeklēju Ļeņina muzeju. Ja jau tāds ir, tas nozīmē, ka cilvēkus arī interesē.
“Tagad ķeru tauriņus. Sēdēt nav jēgas,
jāskrien pakaļ, kamēr tauriņš “piekrīt”
fotografēties.”
Sandra Magaziņa
– Vai tevi nesauc par veco komunisti, kad atzinīgi izsakies par padomju ideoloģiju jaunatnes audzināšanā?
– Lai sauc! Tā joprojām ir modes lieta – atzīt, ka tolaik viss bija slikti un briesmīgi. Es ekskursiju un muzeja apskates laikā redzu, ka daudziem pusmūža un vecākiem cilvēkiem ir nostalģija pēc šī laika. Viņi atceras savu bērnību un jaunību. Ir interesanti, kad atbrauc igauņi. Pēc valsts neatkarības atgūšanas viņi negribēja ne saprast, ne arī runāt krieviski. Kad es skaidri un gaiši pasaku, ka stāstīšu krievu valodā, visi klausās, saprot un arī runā. Tad es smejos – šī vēstures daļa mūsu tautām ir pilnīgi vienāda.
– Fotografēt sāki sava prieka pēc vai arī tas bija vajadzīgs darbam?
– Fotografēju jau skolas gados. Kopā ar māsu bildējām un pēc tam tumsā attīstījām. Protams, tagad ir pavisam citas iespējas. Man patīk meklēt kaut ko neparastu, lai fotogrāfija būtu dzīva. Savējiem vienmēr saku, ka pieminekļus, tas ir, cilvēkus miera stājā, nefotografēju. Iziet ārā un kaut ko noknipsēt – tā nav liela māka. Daba mums ir skaista, bet esam pie tās pieraduši, tāpēc vairs neredzam to. Kad es nofotografēju, tad cilvēks, kurš visu savu mūžu ir dzīvojis blakus šai vietai, tā arī saka – vai, nemaz nebiju pamanījis. Tiesa, ne vienmēr fotogrāfija izdodas. Tā ir reizē laimes un gaismas spēle. Ja, piemēram, muzejam vajag baznīcas foto, tad domāju, no kuras puses spīd saule un kurā diennakts laikā fotografēt, lai ēnas neaptumšotu celtni. Ļoti skaista ir rasa, taureņi, kukaiņi, jebkura puķe… Pavasaris ir vienkārši unikāls, kad gribas visu fotografēt. Labi, ka varu izvēlēties un netaisīt visas bildes, citādi man būtu bankrots. Labi, ja ar neprofesionālu aparātu izdodas nofotografēt tā, ka pēc tam jautā – ar kādu fotoaparātu tā bildēta. Man tādi gadījumi ir bijuši.
– Tas nozīmē, ka fotografēšanu esi apguvusi pašmācībā.
– Jā. Piemēram, ziemā ar fotoaparātu ķēru putnus un fotogrāfijas aizsūtīju uz Dabas muzeju izstādei. Manus putnus – pelēko dzilnu un zīlīti – tajā izlika. Kad aizbraucu skatīties, biju lepna, jo citās fotogrāfijās bija redzami putni zooloģiskajā dārzā, pieradināti vai mājās būrītī, bet vairāk savvaļas putnu tur nebija. Tiesa, man nebija viegli „notvert” dzilnu. Bet izdomāju, kā to izdarīt. Lielu bērza zaru iespraudu sniegā, kur putnam apsēsties tā, lai to varētu nofotografēt. Gandrīz necerēju, ka izdosies, tomēr mēģināju. Kad dzilnu ieknipsēju, biju tādā sajūsmā, ka to nevar pat izteikt. Daudzu stundu gaidīšana nebija velta. Tagad ķeru tauriņus. Sēdēt nav jēgas, jāskrien pakaļ, kamēr tauriņš “piekrīt” fotografēties. Bet rezultāts ir. Šīs fotogrāfijas papildinās manu taureņu kolekciju.
– Tavas fotogrāfijas bija skatāmas izstādē.
– Jau tad, kad sāku dzīvot Zeltiņos, es apkārtnē fotografēju ainavas. Muzejā izstādi veidoju, lai varētu visiem parādīt, cik skaisti te ir gan vasarā, gan ziemā, gan pavasarī un rudenī. Sevišķi lieliski skati paveras no Vilku kalna, kad zied pienenes. Brīnumaini ir Melnupes līči un pati upe, arī mežs, kad ir ogu un sēņu laiks. Esmu secinājusi, ka ārzemnieki mūsu dabu vēro it kā citām acīm. Nesen te ciemojās ģimene no Kanādas. Tā fotografēja, piemēram, zāles laukumu, pavisam necilu krūmu, jo acīmredzot tur tādu nav.
– Vai esi sieviete ar saviem niķiem un stiķiem?
– Nē, niķu man nav. Man ir mērķis, un, iespējams, gribu sasniegt to, kas citiem nav saprotams. Brīžiem esmu sievišķīga un brīžiem – vīrišķīga, pat ļoti. Ja vajag izrakt bedri vai iesist naglu, tad to arī daru. Muzejā esmu iemācījusies ar visu tikt galā, jo blakus nav vīrieša, kas varētu palīdzēt. Esmu apkopēja, krājuma glabātāja un apkopēja vienā personā.
