Alūksniete Ilva Cunska dzīvo ar atziņu, ka gada laikā cilvēkam kaut kas labs ir jāizdara, lai pirmām kārtām sev gūtu gandarījumu.
Alūksniete Ilva Cunska dzīvo ar atziņu, ka gada laikā cilvēkam kaut kas labs ir jāizdara, lai pirmām kārtām sev gūtu gandarījumu.
Par vienu no dzīves mērķiem viņa izvirzījusi mācīšanos Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā “Attīstība”. Šobrīd viņa Alūksnes pansionātā veic galvenās medicīnas māsas pienākumus, aizvietojot kolēģi.
“Tā kā medicīnu nevar studēt neklātienē, tad iestājos šajā augstskolā. Mani interesē sociālā pedagoga specialitāte. No medicīnas nevēlos iet projām. Ceru, ka varēšu visu apvienot,” stāsta Ilva. Pašai šķiet, ka tā neesot viņa, kas pēc rimtās dzīves mājās izlēmusi to padarīt aktīvāku. Dažkārt gan šķiet, ka dzīve kopumā esot pārāk mierīga. Ar vecāko meitu – sešgadīgo Lauru – trīs gadus nodzīvojusi mājās, lai arī gribējies ātrāk atgriezties darbā un būt cilvēkos. Ar jaunāko, divgadīgo Beāti Anci – tikai pusotru gadu.
“Nezinu, kā citiem, bet man ir hiperaktīvas meitas. Apzinos, ka nebūs viegli četrus gadus savienot mācības, darbu un rūpes par ģimeni. Vajadzēs daudz uzņēmības,” spriež Ilva.
Bērnībā ārstē lelles
Par profesijas izvēli Ilva izlēmusi jau bērnībā, kad ārstējusi lelles, un šo ieceri arī īstenojusi – absolvējusi Cēsu medicīnas skolu. Pirmā darba prakse gūta Alūksnes slimnīcas ķirurģiskajā nodaļā. Bijusi iekšēja pretestība, neparko nav vēlējusies strādāt šajā nodaļā, to īpaši skaļi uzsvērdama, taču finālā citi pierunājuši. Ar pienākumiem pirmajā darba dienā veiksmīgi tikusi galā, tikai tad, kad vajadzējis rakstīt slimību vēsturi, acīs sariesušās asaras.
“Man ir grūti pateikt, kāpēc izvēlējos medicīnu, taču uz to esmu apzināti tiekusies. Citiem teicu, ka būšu ārste, un savas domas neesmu mainījusi,” atklāj Ilva. Viņa ir pieradusi pie medicīnas specifikas, ka ne vienmēr cilvēkiem var palīdzēt. Viņa labprāt strādātu par bērnu māsu, jo patīk viss, kas saistīts ar jauno paaudzi. Arī pašai saglabājušās jaukas atmiņas par bērnību. Vecāki bijuši muzikāli, arī Ilva mūzikas skolā mācījusies klavierspēli, dejojusi modernās dejas. Vecāki abas meitas vienmēr visur ņēmuši līdzi. Atmiņas saistās arī ar laukiem Gulbenes rajonā, saimnieciskiem darbiem – gladiolu ravēšanu, tomātu laistīšanu un ogu lasīšanu. Protams, arī ar jandalēšanos.
Abas sabar reizē
Ilva vēlētos, lai biežāk ģimene varētu būt kopā. Brīvdienās visi cenšoties kaut kur aizbraukt. Ar dzīvesdraugu Aivi Ilva esot pazīstama kopš 3. klases, sēdējuši vienā solā. Abi mācījušies Cēsīs, katrs savā skolā, tikai tad vēl neesot draudzējušies. Arī to, ka izveidojuši ģimeni, sauc par likteni.
Jau Cēsīs Ilvai vienmēr gribējies atgriezties mājās Alūksnē, tāpēc nešaubīga bijusi izvēle – pēc medicīnas skolas absolvēšanas dzīves gaitas jāturpina dzimtajā pilsētā. Tomēr mācību laikā iemīļojusi Cēsis, iespējams, arī tāpēc, ka mūzikas skolā mācījusies Ilvas māsa Lāsma. Tagad nereti dodas ciemos pie kursabiedrēm, kas Cēsīs ieprecējušās.
Daudz runājam par meitām un to, kā Ilva viņas audzina. Par to, ka bērni tik ātri izaug. Ilva cenšas ar meitām veidot draudzeņu attiecības, par visu izrunāties. Meitu piedzimšana daudz ko izmainījusi viņas dzīvi, it īpaši vecākā meita, ar kuru Ilva daudz darbojusies. Jaunākā vairāk slimojusi. Laura esot īsta Jāņu nakts meitene, dzimusi 24.jūnijā. Mamma atklāj, ka esot liela palaidne, taču mīļa. Gatavojas uzsākt skolas gaitas un apmeklē mūzikas skolu. Beāte Ance esot patstāvīga, kā citi sakot, lelle ar lokainiem matiem, daudz pļāpā. “Man abas meitas ir vienlīdz mīļas. Ja baru vienu, tad arī otru, ja mīļoju, tad – abas,” atklāj Ilva.
Pati izdomā ko jaunu
Ilva atzīst, ka daudz kas viņas dzīvē notiekot spontāni. Tā tas bijis arī, kad saņēmusi piedāvājumu strādāt pansionātā. Pati gan piederot pie cilvēkiem, kas cenšas plānot, taču nereti plāni izjūk. Esot ģimenisks cilvēks, ja dodas uz pasākumiem, tad parasti tos apmeklē kopīgi ar ģimeni.
“Pati jūtu, ka sev veltu pārāk maz uzmanības, vairāk tā tiek citiem. Reizēm domāju, ka vajadzētu kaut ko mainīt, taču tas apstājas tikai pie domām,” atklāj sieviete. Viņai patīkot pārmaiņas. Ja tās nenotiek, tad Ilva cenšas pati kaut ko jaunu izdomāt un ieviest pēc iespējām.
Ilvai īpaši nepatīk vientulība, tāpēc tādu brīžu viņai vajagot pavisam maz. Viņa tiecas, lai apkārt būtu cilvēki. Ilva ir pieradusi, ka, ieejot palātā pie veciem ļaudīm, ar viņiem būs ilgāk jāparunājas. Jāuzklausa viņu dzīvesstāsti un jāielūkojas radurakstos. “Citi man jautā un brīnās, kā es varu šeit strādāt. Man šis darbs patīk. Te ir sava aura kā jebkurai vietai,” ir pārliecināta Ilva.
Pēc rakstura viņa esot spītīga Jaunava. Īpaši tas bijis raksturīgs skolas laikā. “Droši vien klases audzinātāja mani atceras tikai kā spītīgu meiteni. Citreiz iespītējos un klusēju. Tomēr dzīve visu noliek savā vietā. Taču, ja es zinu, ka man ir taisnība, nepiekāpjos un palieku pie saviem uzskatiem,” atklāj alūksniete.
Prot sevi aizstāvēt
Attiecības ar cilvēkiem Ilva veido draudzīgas. Ja jūt, ka nevarēs saprasties, tad izvairās kontaktēties. Prot sevi aizstāvēt un atklāti pateikt savas domas, ja ir nepelnīti apvainota. Piedod, bet neaizmirst. Nepatīk, ja citi aprunā aiz muguras.
“Tie cilvēki, ar kuriem ir jaukas attiecības un kuri mani agrāk nepazina, uzskatīja, ka esmu iedomīga. Tagad par to pasmejamies,”” saka Ilva.
Viņa cenšas dzīvi pieņemt tādu, kāda tā ir. Skumju brīžos gluži kā pele ielien kaktā, citreiz mierinājumu meklē mūzikā vai ievieš kārtību. Priecājas, ka dzīvē nav saņēmusi pamatīgus belzienus. Izbauda, ka tagad ir pavasaris. Šogad šajā gadalaikā viņa jūtoties labi, īpaši tad, kad uzspīd saule. Ilva jautā: ko gan vēl vairāk var vēlēties?
