Ausma Čerbikova: šķiet, ka vilciens brauc istabā.
Ausma Čerbikova: šķiet, ka vilciens brauc istabā
Šodien bānītis svin svētkus, kas pulcē ļaudis no tuvienes un tālienes. Tie ir svētki arī tiem, kas ikdienā bieži mēro ar to ceļu vai kuru dzīve gadiem ilgi ritējusi Latvijā vienīgā šaursliežu dzelzceļa tuvumā.
Annas pagasta “Indru” māju saimniece Ausma Čerbikova jau četrdesmit gadus dzīvo apmēram 300 metrus no Umernieku stacijas un šodien bānīša 101.dzimšanas dienu svinēs Stāmerienā.
“Pie skaņas, kas dzirdama, kad bānītis aiziet, esmu pieradusi. Citreiz ir tāda sajūta, ka vējš pūš, it kā bānītis istabā brauktu, bet citreiz to vispār nedzirdu,” laikrakstam stāsta A.Čerbikova.
“Indru” saimniece saka, ka mājās pulkstenis nemaz neesot vajadzīgs, jo labi varot orientēties pēc tā, kā kursē bānītis. Arī tad, kad sākusi dzīvot šajās mājās, bānīša troksnis neesot traucējis. Trīsdesmit gadus (līdz 1991.gadam) viņa strādājusi kolhoza fermā. “Māju mums piešķīra kolhozs, bet vēlāk to privatizējām,” saka A.Čerbikova. “Indrās” saimnieko kopā ar dzīvesbiedru Gunti, bet bieži viesi ir bērni un 12 mazbērni.
Viņa spriež, ka kolhozu gados dzelzceļa apkārtni kolhoznieki esot appļāvuši, tagad tā netiekot sakopta. No 1957. līdz 1961.gadam mācījusies Stāmerienas lauksaimniecības tehnikumā un nedēļas nogalēs braukusi ar bānīti uz kaimiņu rajonu. Tad bijuši vairāki koka vagoni, arī pieturu neesot bijis tik daudz kā tagad.
“Citreiz braucām līdz Kalnienai, tad kājām nācām uz mājām Annas pagastā,” atceras anneniete. Tad, kad bānītis kursējis uz Api, pasažieru bijis daudz.
Ausma bieži izmanto bānīti kā satiksmes līdzekli. “Biju uztraukusies, kad bānīti gribēja slēgt. Nevarētu ar to samierināties, jo autobusu satiksme ir slikta. Bānītis ir mūsu lepnums,” apgalvo A.Čerbikova.
