“Mosties,” kāds klusi čukst pie auss. Es lēni atveru acis, bet neko nespēju saskatīt. Apkārt tik patīkams klusums, istabā iespīdējuši pirmie saules stari, tāpēc atkal iegrimstu miegā…
“Mosties,” kāds klusi čukst pie auss. Es lēni atveru acis, bet neko nespēju saskatīt. Apkārt tik patīkams klusums, istabā iespīdējuši pirmie saules stari, tāpēc atkal iegrimstu miegā…
Tajā rītā sapnī es redzēju, kā radās pasaule. Mazo smilšu graudu, no kura izauga mūsu planēta, atnesa baltais stārķis. Nezinu gan, kā tas gadījās, ka Visumā dzīvoja šis milzīgais, baltais putns, taču pavisam noteikti stārķis bija balts, ar sarkanām kājām un garu knābi. Pietiekami garu, lai saturētu tik svarīgo smilšu graudu.
Ik dienas pasaule auga un kļuva arvien lielāka. Smilšu graudam pielipa ūdens piliens, radās upes un ezeri. Pēc brīža Visumā lidojošo bumbu sasniedza kāda zaļa lapa un pasaule sazaļoja, uzziedēja pirmās puķes. Milzīgā lode lēni griezās, pagriezdama pret sauli te vienu, te otru pusi. Un stārķis atgriezās, šoreiz tas nebija viens. No stārķa garā knābja tieši kāpostos ievēlās mazītiņš cilvēks. “Iespējams, ka tas ir Ādams,” pie sevis nodomāju, bet drīz vien kāpostu laukā mazo cilvēku saradās tik daudz, ka šo pārliecību nācās mainīt. Ādams bija viens, bet šeit, uz jaunās pasaules, cilvēku bija daudz. Mani pārsteidza, ka stārķis nemaz nedomāja rūpēties par atnestajiem mazuļiem, tas klabināja savu dziesmu un ērti iekārtojās ligzdā tieši uz manas mājas jumta.
Es biju piemirsusi, ka sapņoju, viss notika tieši tā, kā tas notika. Cilvēki strādāja, strīdējās, smējās, strīdējās un atkal smējās… Man bija iespējams vērot cilvēka dzīves ritumu no dzimšanas līdz nāvei. Es uzzināju tik daudz jauna! No vienas kārtīgas latviešu sievas iemācījos, kā no zemenēm gatavojams ievārījums. Kādam vīram palīdzēju pīt grozu – tas gan neizdevās tik apaļš, kā plānots un sev apsolīju vēlāk mēģināt vēlreiz. Ik rītu mans jaunais kaimiņš izgatavoja vienu māla podu, arī to paspēju iemācīties. Nekas nebija tik grūti, kā man bija šķitis.
Ritēja laiks, taču baltais stārķis vēl joprojām mita uz manas mājas jumta. Reiz tas nolaidās un, svinīgi cilādams kājas, devās uz pļavas pusi. Viņš man atnesa pīpenes ziedu, izknāba vienu balto ziedlapiņu un teica: “Mīl..”. Es viegli parāvu aiz otrās. Lapiņa iekrita man klēpī un noskandēja: “Nemīl!”. Šo procesu vajadzēja turpināt! Es rūpīgi skaitīju lapiņas. “Mīl, nemīl, mīl, nemīl…” Sevi mierināju ar domu, ka tā jau tāda muļķošanās vien ir. Palika divas ziedlapas, un pēdējā mirklī man skaitāmpantiņš sajuka…
“Mosties, mosties,” atkal čukstēja nepacietīgā balss. Viss pēkšņi izgaisa. Manas pasaules vairs nebija, arī cilvēki pazuduši. “Tas bija tikai sapnis,” jau pazīstama balss iesaucās, redzot manu apjukumu. Es paskatījos pa logu, un man nācās pasmaidīt. Tur bija viņš – cēlais svētelis! Tātad mīl.
