Mūsdienās lielākā daļa cilvēku vairs neprot dzīvot vienatnē. Tā viņus nomāc un dara nervozus. Cilvēks zaudējis spēju sevī iedziļināties un koncentrēties. Viņš meklē sabiedrību un bez tās jūtas kā uz vientuļas salas.
Mūsdienās lielākā daļa cilvēku vairs neprot dzīvot vienatnē. Tā viņus nomāc un dara nervozus. Cilvēks zaudējis spēju sevī iedziļināties un koncentrēties. Viņš meklē sabiedrību un bez tās jūtas kā uz vientuļas salas.
Zinu cilvēkus, kuri, tiklīdz ieiet istabā, ieslēdz radio vai televizoru, lai tikai nebūtu jāpaliek vienatnē ar sevi. Viņi iet ārā uz ielas un meklē sabiedrību pūlī un, paši nemanot, atdod enerģiju. Tā sauktā sabiedrība izsūc cilvēku kā vampīrs. Tāpēc nav jābrīnās, ka ir tik daudz nervozu, dzīves iztukšotu cilvēku.
Tiesa, arī vientulība nedrīkst būt pārspīlēta. Nav gaismas bez ēnām, tomēr jāatceras, ka tikai klusumā, vienatnē pie cilvēka atnāk labākās domas. Tas ir pirmais solis pie sevis. Tiklīdz paliksim klusumā, tā nonāksim kontaktā ar bezgalību, klusums sāks runāt kā mīļš draugs un padomdevējs. Tas liks uzplaukt talantiem, un dvēselē uzplauks visbrīnišķīgākie ziedi.
Ētika māca, ka nav jābaidās atklāt cilvēkiem savu vājumu, savas ciešanas un savus spēka avotus. Nevajag baidīties arī no cilvēkiem, jo cilvēks vienmēr ir tāds, kāds viņš ir. Sistēmas, kuras veido cilvēks, vienmēr ir nepilnīgas. Jo tās ir nepilnīgākas, jo pašpārliecinātāks ir cilvēks. Tas rodas no cilvēka sirds. Mēs baidāmies tikt nesaprasti, mūsu sirds baidās tikt pazemota, tāpēc reizēm rodas vēlēšanās aizbēgt no visiem un paslēpties, vai arī uzlikt kādas aizsargbruņas.
