Savējais svešinieks. Tā var teikt par Alūksnes Kājnieku skolas komandieri pulkvežleitnantu Agri Jermacānu. Lai gan te dzimis un pavadījis bērnību, kopš 1992.gada viņš dzimtajā pusē ir bijis vien ciemiņš. Kopš pērnā septembra A.Jermacāns ir atgriezies, bet arī tikai uz laiku.
– Pēc cik ilga laika esat atgriezies dzimtajā pusē?- Patiesībā esmu bijis prom, kopš pabeidzu Annas pamatskolu. Kad četrus gadus mācījos tehnikumā, mājās atbraucu tikai brīvdienās. Pēc tā beigšanas īsu laiku paspēju pastrādāt kolhozā “Pededze”, un tad bija dienests armijā. Tagad man ir jāpaspēj būt gan Alūksnē, lai pildītu Kājnieku skolas komandiera pienākumus, gan brīvdienās apciemot sievu un bērnus Rīgā, gan arī vecākus Jaunannā. Jāatzīst, ka visu apvienot nav viegli, tomēr cenšos. – Lai gan izvēlējāties apgūt lauksaimniecības mehanizāciju un arī lauku darbi acīmredzot nav sveši, liktenis ir aizvedis pa citu ceļu. Vai tehnikumā gūtās zināšanas ir bijušas noderīgas?- Tehniskās zināšanas, ko apguvu tehnikumā, bija ļoti noderīgas – gan rasēšana, gan materiālu tehnoloģija, gan tehniskā mehānika, gan citas. Acīmredzot Priekuļu tehnikums ne velti tika augstu vērtēts. Mani kursabiedri, kas turpināja izglītību Tehniskajā universitātē, tagad sekmīgi strādā mašīnbūves un dzelzceļa transporta uzņēmumos. Savukārt es mācījos Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, kur ieguvu gan virsnieka pamatizglītību, gan bakalaura grādu tiesību zinātnēs. Savukārt Latvijas Universitātē ieguvu maģistra grādu starptautiskajās tiesībās. Esmu beidzis arī dažādus militāros kursus un mācības, kas saistītas ar specializāciju un kvalifikācijas paaugstināšanu.- Kas bijis noteicošais veiksmīgā kāpšanā pa militārā dienesta pakāpieniem?- Tā droši vien ir mērķtiecība un arī neatlaidība. Vecāki man teica – ja reiz esi kaut ko sācis, tad arī pabeidz. Tas ir mans uzstādījums – ja esmu kaut ko uzņēmies, tad to arī izdarīšu. Turklāt, ja daru, tad iespējami labi. Pašlaik es nevaru žēloties ne par savu izglītību, ne arī par militāro karjeru, jo šis manā dzīvē ir bijis veiksmīgs laiks. Sevišķas kļūdas es tajā nesaskatu. To apliecina nesen piešķirtā pulkvežleitnanta dienesta pakāpe, kas ir atbilstoša Kājnieku skolas komandiera amatam. – Vai šobrīd ir zināms, cik ilgi būsit Kājnieku skolas komandieris, jo droši vien virzība militārajā dienestā paredz nākamo pakāpi citā amatā?- Militāras organizācijas darbības princips paredz cilvēku rotāciju, lai dotu iespēju darboties dažādās jomās un amatos. Tas nozīmē, ka neviens amats netiek garantēts uz mūžu. Parasti vienā amatā ir 3 līdz 5 gadus, pēc tam saskaņā ar karjeras plānu karavīrs tiek virzīts uz citu. Tagad pēc jaunās dienesta pakāpes saņemšanas es gaidu savu jauno karjeras plānu. Dienests ārpus Latvijas, dienests Sauszemes Spēkos un vienības komandiera amatā man jau ir bijis, bet pagaidām nezinu, kas man tiks paredzēts tālāk. – Kas jūsu dienestā ir bijis pats grūtākais?- Uz šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes. Jebkuras grūtības ir pārejošas, tāpēc pie tām ir jāpierod. Prasības, vide un apstākļi nosaka to, kādas ir grūtības. Sākumā man bija grūti obligātajā militārajā dienestā: prom no mājām, pastiprināta fiziskā slodze, stingras disciplīnas prasības… Taču tiklīdz pierod pie šīs vides, izprot spēles noteikumus un zina, kādā veidā darbojas sistēma, tad vairs nav grūti. Viss nostājas savā vietā – dari, kas ir jādara, un izmanto izdevības sevi pilnveidot. Līdzīgi bija, kad sāku mācības kursos ASV. Tā bija pilnīgi sveša vide, kurā sākumā biju viens no Latvijas. Saspringums pazuda, līdzko radās izpratne, kā varēšu pildīt to, ko no manis prasa. Arī pirmās dienas misijā Afganistānā bija grūtas, bet pēc tam pieradu.- Nevaru piekrist, ka tikpat vienkārši ir pierast pie tā, ka ik brīdi jābūt gatavam bīstamām situācijām. Tas tomēr ir citādi.- Jā, taisnība. Taču tajā pašā laikā nevar katru dienu baidīties par to, kas mums ir nezināms. Tad jau būtu jāuztraucas arī, ejot pa ielu, kur var uzbraukt mašīna. – Un tomēr! Braucot uz Afganistānu, katrs karavīrs apzinās, ka viņš var arī neatgriezties. Ejot pa ielu, nedomājam par iespējamu negadījumu.- Tomēr nevar dzīvot katru dienu ar šādu apziņu. Tas nozīmētu sevi dzīt stresā. Apstākļi ir jāpieņem tādi, kādi tie ir. Ja esmu sagatavots un zinu, kā rīkoties draudu gadījumā, esmu gatavs tam. Tomēr pieļauju, ka katrs kritiskā brīdī rīkosies citādi. – Kādi bija jūsu pienākumi Afganistānā?- Biju plānošanas virsnieks. Kopā ar norvēģu kolēģiem mums vajadzēja īstenot komandiera nodomu reālās pavēlēs un uzdevumos vienībām, kuras kopā ar Afganistānas armijas vienībām devās pildīt kaujas uzdevumus. Sagatavojām operāciju kaujas plānus. Tas bija grūti, jo apzinājāmies, ka mūsu plāniem ir jābūt gandrīz ideāliem. No tā, ko ielikām uzdevumos un plānā, kā tos izpildīt, bija atkarīga cilvēku dzīvība. Par to gan vienmēr uztraucāmies, vai esam visu paredzējuši, lai vienība veiksmīgi atgrieztos pēc kaujas uzdevumu izpildes. – Vai mūsu un citu valstu karavīru atbalsts ir palīdzējis normalizēt situāciju šajā valstī?- Katrā ziņā esam pierādījuši, ka mūsu karavīri spēj izpildīt dažādas sarežģītības pakāpes uzdevumus. Saviem kolēģiem un sadarbības partneriem esam pierādījuši, ka esam līdzvērtīgi partneri. – Cik lielā mērā katram karavīram ir nepieciešama drosme?Karavīram ir nepieciešama gan fiziskā, gan garīgā drosme, lai viņš spētu pareizi novērtēt apstākļus un rīkoties atbilstoši. Katrs karavīrs ir tikai viena daļiņa kopējā sistēmā, bet visi kopā veido Latvijas armiju. No karavīra sagaida to, kas ikdienā netiek prasīts no citiem. Tas ir iekļauts mūsu zvērestā – netaupot spēkus, veselību un dzīvību… Esot komandā, karavīram ir jābūt pašdisciplinētam, jāuzticas saviem biedriem, jāprot izvēlēties pareizais, nevis vieglākais ceļš. Vēstures fakti liecina, ka visi karavīri, kurus piemin kā varoņus, ir veikuši kādu uzdevumu. Viņi ir vai nu sekmējuši veiksmīgu kaujas iznākumu vai arī glābuši savu biedru dzīvības. Kad Alūksnes Kājnieku skolā ierodas jaunie karavīri, viņiem tiek uzsvērts, ka tagad viņi ir karavīri. Tas nozīmē, ka, uzvelkot formu, noteicošais ir pienākums, nevis personiskās vēlmes. Ik dienu ir jābūt drosmei uzņemties atbildību par savu rīcību, būt gataviem teikt taisnību un uzklausīt taisnību par sevi. Cik katrā ir drosmes, to var noskaidrot tikai konkrētos apstākļos. Mēs neviens nezinām, kāda būs mūsu rīcība kritiskā situācijā. Tieši tāpēc karavīri iziet apmācību, lai pilnveidotu savas iemaņas, lspētu novērtēt situācijas, apstākļus un pieņemt lēmumus, kas veicinātu sekmīgu uzdevuma izpildi.- Kas, jūsuprāt, mudina izvēlēties dienestu profesionālajā armijā?- Izvēli nosaka vairāki iemesli. Grūti pateikt, tieši kurš katram ir noteicošais. Pirmkārt, tas var būt patriotisms. Otrkārt, militārais dienests var būt aicinājums kā jebkura cita profesija. Treškārt, tas ir darbs, kas ir pastāvīgs ar izaugsmes iespējām. Atšķirība no citiem darbiem ir tā, ka 24 stundas diennaktī ir jābūt gatavam veikt uzdevumu, ja tas ir nepieciešams.- Nereti dzirdēts, ka sievietēm patīk forma, stalta stāja un vīrišķība. Vai šīm iezīmēm bija ietekme dzīvesbiedres simpātijās pret jums?- Pieļauju, ka bija. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī sieva ir militārpersona. – Cik daudz laika atliek vaļaspriekiem?- Maz. Šoziem tikai kādas trīs reizes esmu bijis uz Alūksnes ezera. Zemledus makšķerēšana man patīk, neatkarīgi no izvilkto zivju loma lieluma. Slēpot iznāk biežāk, jo ir sniegota ziema un slēpošanas trase tepat blakus. Kāpēc neizmantot izdevību? Arī vasarā labprāt makšķerēju, bet ir maz laika, jo tas vairāk jāvelta bērniem. Savulaik laikā esmu dejojis tautiskās dejas. Joprojām spēlēju volejbolu un florbolu fiziskās formas uzturēšanai.
