Gaujienas mežniecības darbinieki un pagasta aktīvisti piecpadsmito pavasari devās uz Latvijas – Igaunijas robežu, lai vērtētu un atjaunotu ozolu vainaga stādījumus gandrīz divu kilometru garumā Šoreiz tika iestādīti divi jauni ozoliņi panīkušo vietā, lai vanags kuplotu.
Valstī par vainagu aizmirsts?
“Apgriezām kārklus, divus ozoliņus vajadzēja pārstādīt, jo vienu kociņu bija apgrauzis bebrs, bet otrs bija nosalis. Tagad vainaga stādījumi ir pārsnieguši kritisko robežu, kad tie cieš pavasara salnās, tāpēc var gaidīt, ka turpmāk ozoli augs labāk. Mums nav informācijas, kā akcijas “Ozolu vainags apkārt Latvijai” stādījumi aug citur. Šķiet, ka valsts mērogā šī labā iecere ir aizmirsta, bet mēs pavasarī vienmēr vērtējam, kāda ir vainaga dzīvotspēja,” stāsta Gaujienas mežniecības mežzinis Andris Rubins.
1997.gada 24.aprīlī tika iestādīti 40 ozoli gandrīz divu kilometru garumā gar Latvijas – Igaunijas robežu Gaujienas pagastā, kur ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme, nevis mežs. Pirmos ozolus gar Latvijas – Lietuvas robežu iestādīja Grenctālē, taču tur tie esot slikti ieauguši. Bijušais mežzinis Ēriks Strazdiņš ozolu stādus raka turpat netālu, turklāt tika ievērotas debespuses, tāpēc vairums kociņu aug. “Entuziasti, kas toreiz ozolus stādīja, joprojām interesējas par vainaga augšanas apstākļiem. Bija atbraukusi bijusī pagasta padomes priekšsēdētāja Mētra Kalniņa un Veronika Jurča. Kopā ar Ēriku Strazdiņu organizējam šo pasākumu, uz kuru aicinām visus, kas toreiz piedalījās akcijā, kā arī virsmežniecības darbiniekus,” norāda A.Rubins.
Robežsardzes interesi nejūt
Diemžēl ozoliņi, kas bija iestādīti tuvu lauksaimniecībā izmantojamām platībām, ir nopļauti. Tāda ir Lauku atbalsta dienesta prasība – platībām jābūt appļautām, lai saņemtu hektārmaksājumus. “Mūsu robežsargi robežu nekopj, tāpēc lauksaimnieki ar lielo tehniku visu nopļauj līdz robežai. Var salīdzināt, kāda ir Igaunijas un kāda ir Latvijas robeža. Tāpēc astoņi ozoliņi ir nopļauti, turklāt tos nav vērts atjaunot,” secina A.Rubins. M.Kalniņa atceras, ka pirmajos gados katru pavasari ozolu vainagu apraudzīt brauca kuplā skaitā, taču pamazām palikuši tikai lielākie entuziasti. “Ozoli mūsu senčiem bija īpašuma sargs un vairogs. Tāpēc man iecere ietvert valsti ozolu vainagā šķita atbalstāma,” norāda M.Kalniņa. Viņa uzskata, ka par ozolu vainagu uz robežas vajadzētu rūpēties arī robežsargiem. Ziemeļaustrumu virsmežniecības virsmežzinis Aldis Bricis atzīst, ka ozolu vainags tiek veidots un kopts tikai ar entuziastu pūlēm. “Tagad ozoliņi ir jau pastiepušies apmēram divu metru garumā un pat vairāk. Tiesa, Igaunijas pusē robeža ir sakoptāka, tur apaugums ir novākts. Mēs darījām, ko varējām, lai ozoliem būtu brīva augšanas telpa,” norāda A.Bricis.
