Darba problēmai, tāpat kā laimes, pieder vissvarīgākā vieta tiklab katra cilvēka, kā arī visas tautas un cilvēces dzīvē.
Darba problēmai, tāpat kā laimes, pieder vissvarīgākā vieta tiklab katra cilvēka, kā arī visas tautas un cilvēces dzīvē. Darbs pēc savas dziļākās būtības pieder tai parādību pasaulei, ko sauc par kustību, jo – “darbs nekad nebeigsies”. Šo atziņu apliecina arī latviešu tautas sakāmvārds: bez darba nav maizes.
Katram cilvēkam ir jābūt spējīgam darīt darbu, katram ir darbs jāmācās un tam jāgatavojas. A. Brigadere triloģijā “Dievs. Daba. Darbs” raksta: “…ļauj, lai darbs tevi māca. Kad tu būsi viņu uzvarējis, tad varēsi viņu mācīt.” Darbs rada vērtības un kas vērtīgu dara cilvēku.
Darbīgumu māca ģimenē
Pirmā darbaudzināšanas skola ir ģimene. Tā ir bērnam māja un patvērums, mīlestības, labestības un pirmo darba iemaņu veidošanas skola. Diemžēl bieži redzam nesakārtotas, nepilnas ģimenes, kur tētis nestrādā nekādu darbu, pastāvīgi atrodas alkohola reibumā (un vēl sliktāk, ja arī māmiņa mīl bieži “ieskatīties glāzītē”). Audzināšana ģimenē ir svarīgākais, kas veicina darbīgumu, čaklumu. Dzejniece A. Elksne ļoti trāpīgi raksta: “Ne no sētas, ne no ielas skaļās – Cilvēkam no mājas jānāk ir.”
Darba tikuma ieaudzināšanā vislielākā nozīme ir vecākiem. Ja viņi, saprātīgi audzinādami, jau no mazām dienām liek derīgus darbus darīt, nevajadzīgi nelutina un nepalaiž slinkumā, tad bērni arī izaug čakli darba darītāji. Tas, ko bērnam tēvs un māte būs iemācījuši un sistemātiski prasījuši, viņam paliks uz visu mūžu. Darbu labi nevarēs veikt cilvēks, kas nebūs jau iepriekš sagatavojies, apgūstot zināšanas, praktiskās iemaņas.
Veido iemaņas un paradumus
Pieaugušie audzina bērnu ne tikai tad, kad viņi ar to rotaļājas vai dod derīgas pamācības, bet arī tad, kad dara savus darbus, runā par tiem un citiem sabiedriskās dzīves notikumiem. Bērnam no mazotnes jāiesaistās ģimenei vajadzīgos darbos, jāpalīdz vecākiem, kur vien iespējams. Vecākiem jānosaka pienākumi, kas sistemātiski un patstāvīgi jāveic katru dienu. Tikai tā bērni var apgūt pirmās darba iemaņas un paradumu strādāt, izprast darba nepieciešamību ģimenē un sabiedrībā. Vērojams, ka vecāki cenšas daudz ko padarīt bērnu vietā. Kur paliek mazie, sīkie, bieži vien ne tik patīkamie darbiņi? Bērni un jaunieši pat neievēro, ka tos parasti klusi un nemanāmi padara mājinieki. Bērns nedrīkst būt tikai patērētājs un vērotājs no malas, vairāk jāiesaistās ģimenes kopējā darbā. Nevar palaist garām momentu, kad bērns vēl pats tiecas māmiņai un tētim palīdzēt, tad vecākiem viņa vēlēšanās darboties jāvirza tālāk, akcentējot palīdzības nozīmi. Skolniekam pilnībā jāpārzin, jāsakārto savs mācību stūrītis un skolas piederumi, jāpalīdz sakārtot dzīvoklis, aplaistīt puķes, sanest malku. Meitenēm jāiesaistās ēdienu gatavošanā, trauku mazgāšanā un citos darbos, kas piemēroti viņu vecumam. Vecākiem jāprasa, lai bērni uzturētu kārtībā rotaļu laukumus, palīdzētu sakopt mājas pagalmu un apkārtni. Vecākiem jāradina darbu paveikt laikā un labi, nekur neatstājot aiz sevis “pēdas”, kas jāsakopj citam.
Mudina rūpes par apkārtni
Lauku bērniem, tāpat arī pilsētniekiem, sevišķi vasarās vienmēr atradīsies vecumam piemērots darbs lauku saimniecībās, mazdārziņos un citur. Viņi var apgūt pirmās iemaņas dārzeņu audzēšanā, kopšanā, ražas novākšanā. Bērniem piemēroti darbi dārzā ir sēšana, ravēšana, kaplēšana, laistīšana un citi. Bieži vien vērojams, ka vecāki ir krietni darba darītāji – strādā no rīta līdz vēlam vakaram, bet neiesaista bērnus ģimenes kopējā darbā.
Dzīve sakoptā vidē arvien vairāk arī laukos kļūst par nepieciešamību, to jāmāca vairāk izjust un sakatīt arī bērniem. Jārosina, piemēram, pie mājām iekārtot puķu dobes, tās kopt un uzturēt kārtībā.
Turpmāk vēl
