Tāpat kā daudzi animācijas jeb multiplikācijas filmas atceros no bērnības. Gadu gaitā ir tapušas daudzas skaistas un saviļņojošas latviešu animācijas filmas ne vien bērniem, bet arī pieaugušajiem, kas guvušas ievērību tālu aiz Latvijas robežām. Tāpēc izmantoju izdevību, kad animācijas studijas “JetMedia” vadītāja Inga Prauliņa kopā ar vīru uzturas savā īpašumā – Ērmaņu muižā Malienas pagastā, lai uzzinātu vairāk par brīnumaino animācijas mākslas pasauli.
– Tagad esat producente un režisore, bet zinu, ka sākāt ar zīmēšanu.
– Pēc profesijas esmu arhitekte. Man ļoti patika studēt, turklāt padevās projektēšana. Taču biju vīlusies, kad sāku strādāt. Padomju varas gados arhitekts neko nedrīkstēja, galvenais projektēšanas institūtā bija inženieris. Viņš veidoja arhitektūru. Tas man radīja depresiju. Pēc augstskolas beigšanas nostrādāju obligātos 5 gadus. Kad izlasīju sludinājumu, ka latviešu “multeņu” ciltsmāte Roze Stiebra meklē cilvēkus animācijas filmu veidošanai, uzreiz atsaucos. Vispirms es ar tušu pārvilku animācijas zīmējumus uz celuloīda (stingra, caurspīdīga materiāla) un tos krāsoju (tagad to dara datorā), vēlāk arī zīmēju. Un joprojām esmu animācijā. Jau vairākus gadus Mākslas akadēmijā mācu animāciju, tagad sevi vairāk redzu kā pasniedzēju.
Mana pirmā filma bija “Velniņi”, kurai biju režisore, bet dzīvesbiedrs Uģis komponēja tai mūziku. Man ir arī multfilma pieaugušajiem “Pasaka par pili”, kurai tāpat mūzikas autors ir Uģis. Tajā esmu centusies atbildēt, kas ir pils. To var uztvert kā dzīves sapņu piepildījumu, kuram katrs izvēlas savu ceļu. Maijā tika pabeigta trešā mana filma “Blēņu stāsti par vilkiem”, kurai vēl nav bijusi pirmizrāde. Tās varone Anija vēlas zināt, kāpēc vilki gaudo uz mēnesi. Vecāku atbilde viņu neapmierina, tāpēc meitenes mīļākā rotaļlieta zebiekste Rūdis izstāsta savu versiju. Ideja par šo filmu radās, kad kopā ar vīru ciemojāmies Francijā un izlasīju mūsu drauga stāstu bērniem. Viņš uzrakstīja scenāriju filmai un ir arī tās mākslinieks.
– Tagad top datorspēle „Brīnumputns”, kas tiek veidota pēc latviešu tautas pasaku motīviem.
– Top, taču nav zināms, kad tā varētu būt gatava. Trūkst finansējuma, tāpēc darbs stāv. Latvijā ne spēļu, ne filmu veidošanai nekad netiek saņemta visa nepieciešamā nauda. Iedod kādu kriksīti projekta īstenošanai. Tad iesniedz nākamo projektu, lai saņemtu vēl. Tāpēc filmas top ilgi. Citās Eiropas valstīs nemaz nesāk darbu, kamēr nav viss finansējums. Dažkārt tiek pieļauts neliels budžeta deficīts – ne vairāk kā 10 procenti, bet Latvijā sāk, ja ir piešķirti 10 procenti no nepieciešamā budžeta. Tiesa, arī citur šobrīd ekonomiskā situācija nav spīdoša, kopā ar frančiem paredzētais projekts arvien tiek atlikts, lai gan vajadzēja to sākt janvārī. Datorspēles projektu finansē Kultūrkapitāla fonds. Ja saskaita kopā visu fonda studijai piešķirto naudu, sanāk diezgan liela summa. Iespējams, tieši tāpēc šobrīd vairāk nesaņemam. Protams, daudz līdzekļu iegulda pati studija, kā arī tiek piesaistīta Eiropas fondu nauda. Bija iecerēts spēles pirmos trīs līmeņus palaist apritē, lai ieinteresētu citus projekta finansētājus. Turklāt spēle dotu ienākumus, lai varētu turpināt tās izstrādi nākamajos līmeņos.
– Vai šī spēle būs atšķirīga no ārzemju piedāvātajām, kurās nereti dominē vardarbība?
– Mūsu datorspēle ir atšķirīga. Tajā visi uzdevumi ir balstīti uz mūsu tautas dzīvnieku pasakām. Piemēram, pasakas „Vilks jēra ādā” uzdevuma jēga ir dabūt prom vilku, bet tas nav vienkārši. Lai saprastu, kurš ir vilks, izmantots cits pasakas “padoms”, kurā pelēci atpazīst, kad tas „dzied” līdzi stabulītei. Savukārt vilka padzīšanai ir vajadzīgs suns, bet arī to nevar panākt, kamēr suns nav dabūts par ganu. Pasaka stāsta, ka senos laikos aitas ganīja kaķis, bet sunim bija brīvgrāmata. Tad nu jādomā, kā panākt, lai kaķis nozog suņa brīvgrāmatu. Manuprāt, tieši pasakas padara šo spēli atšķirīgu. Tā ir saikne ar mūsu nacionālo kultūru, turklāt mūsdienīgs veids, kā bērniem apgūt latviešu tautas pasakas. Ir pilnīgi skaidrs, ka bērni spēlēs datorspēles. Jautājums tikai, kādas spēles vecāki viņiem iedos. Tieši tāpēc tiek radīta šī alternatīva.
– Panākumus guvušas studijas animācijas filmas, kas paredzētas gan bērnu, gan pieaugušo auditorijai. “Chico&Rita” nav pirmā, kura izvirzīta Oskara balvai.
– Protams, filmām bērniem un pieaugušajiem ir atšķirīgs saturs un dizains. Taču ir arī filmas, kas vienlīdz saista abas skatītāju auditorijas. Tā ir filmas pievienotā vērtība, ja mērķauditorija paplašinās. Ļoti bieži mazie bērni skatās lielākiem paredzētas filmas, bet reti ir otrādi. Tāpēc tiek domāts, kā radīt katram atbilstošu vizuālo stāstu – filmu. „Chico&Rita” ir stāsts par mīlestību ar džezu, ar gangsteriem, ar cigāriem… Šajā filmā animācija ir ļoti reālistiska, un tieši tāpēc tā pievērsa uzmanību un guva panākumus. Protams, šādu stāstu varētu veidot arī kā aktierfilmu. Taču tai būtu pavisam cits dizains. Animācijas filmas dizains rada īpašu vizuālo pasauli, kas uzburt lauj ko tādu, kas nav iespējams ar aktieriem reālajā vidē. Pagājušā gadsimta četrdesmito gadu Havannu un Ņujorku nevarētu nofilmēt šajās pilsētās, bet zīmējot var radīt tālaika atmosfēru. Veidot tādas dekorācijas filmai būtu nenormāli dārgi. Turklāt tāpat kā gleznā animācijas filmā var ielikt tādas sajūtas, kādas nevar fiksēt filmēšanas kamera. Tāpēc jau ir divi atšķirīgi mākslas veidi, un katram ir sava valoda, izteiksmes līdzekļi.
– Latvijā nevar iegūt izglītību šajā specifiskajā mākslas jomā, taču mūsu mākslinieki ir starp konkurētspējīgākajiem Eiropā.
– Mūsu mākslinieki ir izcili tieši reālistisku kustību animatori. Mums būtu grūti zīmēt Disneja mulitplikācijas filmu stilā. Tie ir klišejiski standarti, kurus mēs nezinām, jo neesam tos apguvuši. Toties mūsu mākslinieki ir ne tikai talantīgi, bet arī vērīgi, tāpēc teicami var attēlot cilvēku un dzīvnieku kustības zīmējumos. Turpretim klišejisko animāciju apguvušajiem to ir ļoti grūti izdarīt. Esmu par to pārliecinājusies, kad zīmējām filmu “Kirikū un burve”. Tā bija franču filma, kuru zīmēja Ungārijas un Latvijas animatori, bet beigās viss filmas veidošanas process tika pārcelts pie mums. Arī Ungārijas mākslinieku darbu ietekmē ar komercanimāciju saistītas tradīcijas, tāpēc “Chico&Rita” nebija viegli savākt komandu Eiropā. To veidoja deviņi latviešu mākslinieki, kā arī beļģi, ungāri un spāņi. Tomēr var secināt, ka mūsu Dacei ir izdevusies visskaistākā Rita.
– Var secināt, ka animācijas filmu veidošana prasa ārkārtīgi lielu pacietību un daudz laika, lai uz ekrāna tiktu atainota kustība un emocijas.
– Neapšaubāmi. Mēneša laikā viens mākslinieks var uzzīmēt animācijas kadrus, kas uz ekrāna ilgst 30 sekundes, bet reizēm pat vēl īsāku laiku. Tad var iedomāties, kādu milzu darbu prasa “Chico&Rita”, kas ilgst 1,5 stundas. Pie šīs filmas veidošanas strādāja 15 animatori. Latvijā animācijas filmas pieaugušajiem nav populāras. Pie mums nav iecienīti arī komiksi, bet Rietumeiropā to dēļ daudzi gandrīz jūk prātā. Pieaugušie pērk komiksus, bet te reti kurš cenšas iegādāties komiksu par Betmenu. Francijā ir mākslas skolas, kurās māca zīmēt komiksus. Te kaut ko tādu ir grūti iedomāties – apgūt komiksu zīmētāja profesiju vai grāmatu veikalā iekārtot komiksu stendu.
