Pasaule darbojas kā milzīgs, sarežģīts mehānisms, un ik pa laikam kādam no mums ir jāuzvelk atspere, lai dzīve tajā neapstātos. Jāuzņemas rūpes par pasauli, jo kas gan to sargās, ja ne mēs paši?
Pasaule darbojas kā milzīgs, sarežģīts mehānisms, un ik pa laikam kādam no mums ir jāuzvelk atspere, lai dzīve tajā neapstātos. Jāuzņemas rūpes par pasauli, jo kas gan to sargās, ja ne mēs paši? Kādēļ cilvēki sūdzas, ka viņiem nekas neizdodas? Kaut kas ir jāmaina, ir jāpaņem atslēdziņa un jāatdzīvina sava pasaule! Ne jau neveiksmes būs tās, kas vadīs dzīvi, bet gan cilvēka centieni un gribasspēks visu vērst par labu.
Brīžiem šķiet, ka nekam vairs nav jēgas, negribas neko ne redzēt, ne dzirdēt, tikai ierauties stūrī un gaidīt, kad no debesīm nokritīs Aladina burvju lampa. Atliktu to kārtīgi paberzēt, lai izlīstu eksotisks jauneklis sarkanās biksēs un piepildītu karstākās vēlēšanās. Viens sauks: “Es gribu miljons latu!”, otrs teiks: “Vēlos kļūt par prezidentu!”, kāds cits izvēlēsies nekavējoties doties uz Havaju salām. Vēlmju ir tik daudz, ka brīžiem paši nezinām, ko gribam. Stop! Aladins vēlēšanās izpilda tikai pasakās. Reizēm žēl, taču katrs pats ir savas laimes kalējs. Labi padomājot, tautas sakāmvārdā ir liela gudrība, jo nevienam nav tiesību apgriezt svešu dzīvi kājām gaisā. Katrs savu laimi kaļ pēc iepriekš noteiktā izmēra un formas. Reizēm gan tā ir sīka un gandrīz nemanāma,un, ja rūpīgi neieskatās, tad var palaist garām. Bet, kad laimes lielais gabals spīd iztālēm, apžilbinot garāmgājējus, tā ir jāsargā un kāda daļiņa jādāvā citiem, lai nenoskauž.
Ar cerību var skatīties uz deputātiem, varbūt reizi pa visām reizēm, iekļūstot Eiroparlamentā, viņi padomās par Latvijas politikas sakārtošanu. Skaidrs vienīgi, ka zemnieka govi deputāts neslauks un neskries pa pagastiem, skaitot “točkas”. Pavisam noteikti tas jānokārto mums pašiem. Sēdēt rokas klēpī salikušam un vērot notiekošo, asi kritizējot visu, nav prāta darbs. No tā nekas nemainīsies, var kļūt vēl ļaunāk. Un tad atkal varēs kādu vainot, ka ir slikti. Tā nevajadzētu būt. Varbūt cilvēka cīņa ar savu slinkumu pielīdzināma cīņai ar vējdzirnavām? Pret šādu netikumu nelīdzēs ne sinepju plāksteris, ne aspirīns, palīdzēt varētu vienīgi skaidrais saprāts un ticība saviem spēkiem.
Ir notikumi, kurus mēs nekad nespēsim mainīt, taču mēs varam mainīt attieksmi pret tiem. Par neveiksmi neskumt, bet pasmaidīt, ticot, ka nākamreiz izdosies labāk. Pacensties, piespiest sevi pasmaidīt, tad arī citiem nelaimīgajiem kļūs patīkamāk. Šogad vasara mūs nelutina, pelēkas lietus lāses skumīgi grabina pa palodzi. Dusmoties par to nav vērts, var iebrist pļavā, izsmaržot jāņuzāles, stāstīt sev pasakas un ticēt tām, līdz piepildās…
Aladins pats savas vēlēšanās izpildīt nevarēja, tāpēc bija uz mūžu iesprostots lampā. Padomāsim, vai arī mēs neesam iestrēguši? Nedrīkstam būt iesprostoti ne domās, ne rīcībā, cilvēka sūtība ir būt laimīgam. Ir tikai jāatrod atslēdziņa un jāuzvelk sava atspere. Kad viss darbosies kā nākas, tad cilvēks kļūs laimīgs..
