Gurķi izplatīti dažādās zemeslodes daļās. Lai gan Latvijā tos pazīst sen un uzskata par vietējo dārzeni, īstā dzimtene gurķiem ir Indija.
Gurķi izplatīti dažādās zemeslodes daļās. Lai gan Latvijā tos pazīst sen un uzskata par vietējo dārzeni, īstā dzimtene gurķiem ir Indija. Tur zaļo dārzeni sāka lietot vismaz 3000 gadu pirms mūsu ēras, un arī mūsdienās tur sastopama vislielākā tā kultivēto formu dažādība.
Gurķu atveidojumi uz upuru galdiem seno ēģiptiešu pieminekļos rāda, ka arī viņi tos pazinuši un lietojuši. Grieķijā Homēra laikos bijusi pat pilsēta Sikiona, kas tulkojumā nozīmē “gurķu pilsēta”. Savukārt senie romieši gurķus audzējuši lecektīs un sālījuši mucās, tāpat kā agrāk latvieši.
Gurķi ūdens satura ziņā ir rekordisti (96,8 procenti). Lai gan bagāti ar minerālvielām, pretēji daudzu uzskatam tie nav vitamīnu avots. Bet minerālvielu attiecība ir tik veiksmīga, ka gurķiem piemīt spēja šķīdināt urīnskābes sāļus, regulēt un atvieglot sirds, aknu un nieru darbību. Svaigā veidā lietoti kopā ar nelielu medus daudzumu, ir lielisks organismu attīrošs un kaitīgos savienojumus izvadošs līdzeklis, ieturot diētu.
Kā svaigi, tā konservēti gurķi veicina labāku barības izmantošanu, jo ir spēcīgi kuņģa sulas sekrēcijas uzbudinātāji.
Jau senatnē gurķu sula bija neaizstājams kosmētikas līdzeklis, kas attīrīja un aizsargāja ādu. Saberztas gurķu sēklas pievienoja pūderim, smalki samaltu gurķi lietoja grumbu izlīdzināšanai. Kosmetologi arī mūsdienās izmanto šīs gurķa īpašības.
