Sestdien,
21. martā Alūksnes Kultūras centrā Ulda Sedlenieka Alūksnes
Tautas teātris “Slieksnis” atzīmēs 50. gadskārtu, kopš tam
piešķirts goda nosaukums “Tautas teātris”.Teātrī
satikušies dažādu profesiju cilvēki ar dažādu dzīves pieredzi,
kuri prot pārsteigt, jo uz skatuves viņus ieraugām pavisam citā
veidolā. Vienam būt uz skatuves nozīmē uzdrošināšanos, otram
– iespēju netēlot, bet būt viņam pašam. Par to – Alūksnes
Tautas teātra aktieru un režisores Daigas Bēteres pārdomas
jubilejas svinību priekšvakarā.
Vera
Sedleniece, pirmā loma Alūksnes Tautas teātrī 1969. gadā *:
“Teātris
manā uztverē ir kā narkotika – esi ar to “saslimis” un šķiet,
ka bez tā vairs nevari dzīvot. Ir brīži, kad jūtos nogurusi vai
nav laba pašsajūta, bet, tiklīdz nonāku uz skatuves, viss
sliktais pazūd. Vismaz man tā ir, ka teātrī es atdzīvojos.
Varbūt tāpēc, ka gandrīz viss mūžs jau kopš jaunības bijis ar
to saistīts. Esmu vienmēr “maisījusies” pa skatuvi –
vispirms Madonā, pēc tam Alūksnē. Ne tikai es un Uldis (Veras
dzīvesbiedrs Alūksnes Tautas teātra režisors Uldis Sedlenieks –
D. P.), visa mūsu ģimene ir saistīta ar teātri. Mūsu bērni Ints
un Una ir izauguši uz skatuves un “saindēti” ar to, arī viņiem
tā šķitusi vilinoša. Teātrī cilvēks var izpausties, īpaši,
ja loma ir pie sirds. Es nekad neesmu šķirojusi lomas. Ja tas ir
vajadzīgs, būšu apkopēja, bezpajumtniece, jebkas… Būt teātrī
un uz skatuves – tas man sagādā prieku un baudījumu.”
Valdis
Vimba, pirmā loma ATT 1983. gadā:
“Es
uz skatuves izpildu aktiera vietu, bet teātris ir kaut kas vairāk.
Aktieris – tas ir kas svētāks, līdz kam es neaizsniedzos, bet
gribētu. Mani teātrī iedvesmo tas, ka reizēm izdodas notvert
patiesības mirkli, kas gan ir gaistošs. Gan aktieris, gan skatītājs
taču zina, kā tā situācija izrādē ir izdomāta, bet tai ir
noticējis gan viens, gan otrs. Un to var sajust. Tas sniedz
gandarījumu, un ir labi padarīta darba sajūta. Atmosfēru teātrī
aktieri rada kopā ar skatītājiem. Trupas pastāvēšana ir
atkarīga no talantīgiem cilvēkiem – tās vadītājiem. Tāds
bija mūsu pirmais režisors Uldis Sedlenieks, un šis talants piemīt
arī tagadējai režisorei Daigai Bēterei. Ir muzikālā dzirde, un
ir arī “teatrālā dzirde”, dzīves gudrība tulkot cilvēku
attiecības. Ja tās labi iztulko, tad izrāde izdodas. Kurš katrs
nevar būt par režisoru, bet mums ir laimējies, ka esam varējuši
izmantot mūsu režisoru talantus.”
Aivars
Millers, pirmā loma ATT 1980. gadā:
“Alūksnes
Tautas teātris ir manas otrās mājas un esmu tajā “ieracies līdz
ausīm”. Teātris ir skunstīga lieta. Tā nav daudzsēriju filma
par cilvēka dzīvi no piedzimšanas līdz aiziešanai smilšu
kalniņā. Ja esi nospēlējis 36 lomas, tad esi izdzīvojis kādu
fragmentu no 36 cilvēku dzīvēm. Ir interesanti iejusties svešā
ādā un censties saprast, kādēļ tevis atveidotais tēls domā tā
vai citādāk. Uldis (Sedlenieks – D.P.) mēģinājumos lika daudz
“funktierēt”, analizēja katru tēlu, meklējot motivāciju
tā rīcībai kādā konkrētā situācijā. Arī Daiga kā režisore
turpina iet šo ceļu. Lielākais prieks ir tad, kad izrāde ir
atradusi savu ceļu pie skatītājiem, viņi nāk un grib to redzēt.
Aizejot mājas pēc labi nospēlētas izrādes, ir nogurums un
vienlaikus arī gandarījums. Bet gadās arī tādas izrādes, kad
šķiet – kāpēc vispār bija jāspēlē, nav tā īstā diena…
Vienmēr jāatceras par to, ka zālē sēž skatītājs. Ja ir pilna
mūsu kamerzāle un izdevusies izrāde, tad baudījumu no mūsu
aktierspēles gūst 55 cilvēki. Bet arī 10 skatītājiem ir jāspēlē
tāpat kā tiem 55.”
Gunta
Jaunzema, pirmā loma ATT 1977. gadā:
“Teātris
man ir devis otru ģimeni un draugus. Teātrī ir tā unikālā
iespēja iejusties un izdzīvot cita cilvēka dzīvi, gūt pieredzi.
Dzīvē, tāpat kā teātrī, mēdz būt dažādi likteņi,
situācijas, tikai atšķirība ir tā, ka uz skatuves ar mums strādā
režisors, bet dzīvē režisori esam mēs paši.”
Armands
Augstkalns, pirmā loma ATT 1980. gadā:
“Esmu
spēlējis orķestrī, dziedājis korī, joprojām dejoju un vadu
deju kolektīvu, un katrā no kolektīviem, ar ko esmu bijis
saistīts, bijuši citādāki cilvēki un sarunas. Teātrī tās ir
tik intelektuālas kā nekur citur. Lai arī cik paradoksāli tas
nebūtu, teātris ir tā vieta, kur es varu netēlot, jo, manuprāt,
tas ir ļoti grūti – dzīvot un tēlot. Ikdienā esmu diezgan
mazrunīgs. Izpļāpājos un izklaigājos teātrī. Dzīvē esmu
iemācījies nenosodīt citus par to, ko viņi runā vai dara, jo
teātrī spēlētajās lugās redzu – katram personāžam ir
iegansts, kāpēc viņš rīkojas tieši tā un ne citādāk. Mans
uzdevums ir šo rīcību pamatot. Teātrī nedrīkst pateikt
skatītājam visu priekšā līdz pēdējam vārdam – lai paliek
daudzpunkts, un viņam ir, par ko padomāt.”
Daiga
Bētere, pirmā loma ATT 1979. gadā:
“Teātrim
es pieķēros tādēļ, ka tajā varēju būt es pati, un neviens man
neteica, ka tas ir slikti vai nepareizi. Es sāku dzīvot. Ikdienā
ir nācies tēlot mīļā miera labad, varbūt tādēļ man ir
mazliet žēl, ka tagad, būdama režisore, reti esmu uz skatuves kā
aktrise, jo skatuve ir tā vieta, kur esmu es pati. Ja kādreiz dzīvē
neesmu varējusi kādam uzkliegt, tad izrādē man ir jābūt šādām
emocijām, un es atceros šo situāciju. Aktieris vienmēr izrādē
“ieliek” novērojumus no savas dzīves, asociācijas. Katram ir
savs skatu punkts, pieredze, vērtību skala. Domu gājiens, kāpēc
rīkojamies tā un ne savādāk. Un kur garantija, ka pareizi domāju
es, nevis tas otrs? Ar to arī teātris ir interesants, ka vari lomā
iekausēt savu dzīves pieredzi. Liela bagāža mūsu dzīvē ir
izlasītās grāmatas, kas raisa iztēli. Pieļauju, mūsdienās
cilvēki vairs tik daudz nelasa, taču, ja teātrī ir iedota loma,
tad esi spiests izlasīt lugu, trenēt atmiņu – tas palīdz
attīstīties intelektuāli.”
Aleksandra
Solovjova, pirmā loma ATT 2019. gadā:
“Esmu
visu dzīvi iesaistījusies pašdarbībā – dejojusi, spēlējusi,
dziedājusi. Tā esmu es pati – ar savām izjūtām. Teātrī mani
pārsteidza tas, ka es vairs nevaru būt pati, jo no skatuves
pasniedzu pavisam ko citu, kad mana attēlotā cilvēka daba pilnībā
nesakrīt ar manējo, kad es tajā vai citā situācijā rīkotos
pilnīgi savādāk. Man jāparāda, kā rīkojas mans tēls, kurā
man jāiemiesojas. Tā kā tikko sāku dzīvot teātra dzīvi, tas
pašlaik ir grūtākais, bet arī interesantākais.”
Jūlija
Krūzīte, pirmā loma ATT 2017. gadā:
“Teātrī
ar pārtraukumiem esmu jau četrus gadus. Tas man devis iespēju
iepazīties ar cilvēkiem, kurus iepriekš nezināju. Uzskatu, ka man
ir ļoti veicies, jo abās izrādes, kurās spēlēju –“Augstākais
bauslis” un “Manu sievu sauc Moriss”, to daru kopā ar izcilām
personībām. Pirmajā tā bija Veriņa (Vera Sedleniece), šajā –
Valdis (Valdis Vimba). Man ir, ko no viņiem mācīties, smelties
jaunas idejas. Ceru, ka teātrim piepulcēsies jauni dalībnieki, jo
ļoti gribētos, lai tas ir dzīvs ne tikai šodien, bet arī
nākotnē. Ir patīkami dzirdēt atsauksmes no cilvēkiem, ka viņi
ar baudu skatās mūsu izrādes, kaut arī neesam profesionāli
aktieri, bet ikdienā strādājam katrs savā profesijā.”
Sigita
Jakobsone, pirmā loma ATT 2014. gadā:
“Man
patīk, ka, atnākot uz teātri, mēs pēkšņi vairs neesam mediķis,
prokurors, skolotājs vai kādas citas profesijas pārstāvis, bet,
iespējams, šeit noliekam savu masku. Jo tad, kad esi savā darbā,
tur ir varbūt pat lielāks teātris. Šeit tev ir dota loma, tu
iejūties tajā un kļūsti pavisam cits cilvēks, pārceļoties citā
realitātē. Es gribētu teikt, ka mēs nevis tēlojam, bet
iemiesojamies, jo tēloju varbūt vairāk ārpus šīm telpām. Man
patīk šī saspēle, kā mēs spēlējamies, kamēr sākam spēlēt.
Ir patīkami būt uz skatuves kopā ar pieredzējušiem kolēģiem,
ar kuriem kopā izjust saspēles garšu. Katra izrāde ir savādāka,
un tās sajūtas brīdī, kad acīs spīd prožektori, pretī ir
skatītāji, kad dzirdi un sajūti partneri uz skatuves – tas ir
adrenalīns. Pēc tam – paklanīšanās, aplausi izrādes noslēgumā
– tas viss kopumā ir process, kas iedvesmo. Ir protams, brīži,
kad pēc izrādes jūties piekusis, bet emocijas ir labas. Otrā rītā
piecelies uzlādēts, jo iepriekšējā vakarā ir saņemts pozitīvs
emocionālais lādiņš.”
Dzintars
Strodāns, teātrī kopš 2020. gada:
“Mans
mērķis, ienākot teātrī, ir mēģināt sevi atvērt, jo esmu
diezgan noslēgts cilvēks. Tas, kas iedvesmo – ka var nomest masku.
Atnāc šeit un esi, kas esi. Nav visur tā, cilvēki diemžēl
izliekas… Izrāde ir spēlēšanās ar maskām, tu vari būt brīvs,
labsirdīgi pasmieties par šīm maskām un “paspēlēties”. Tas,
ko vienreiz mēģināju izrādē “Manu sievu sauc Moriss” –
esmu diezgan greizsirdīgs, un man vajadzēja palaist to vaļā.
Izrādās, man ļoti labi padodas būt dusmīgam. Es ļoti labi jutos
uz skatuves, varēju runāt visu…Bet, tiklīdz vajadzēja būt
lēnākam, bēdīgam, aizmirsās teksts…”
Igors
Kols, pirmā loma ATT 2009. gadā:
“Lai
cilvēks nāktu un šādā kompānijā kāptu uz skatuves, jābūt
narcisam, jo bez tā nevar. Ja nevēlies sevi parādīt, izcelt, tad
nav, ko meklēt teātrī. Tas arī ir tas dzinulis mākslā. Visiem
dižajiem gleznotājiem, komponistiem, aktieriem gribējās radīt ko
tādu, kas citiem nav pa spēkam. Cauri visai manai dzīvei iet
“aktiera būšana”. Kas piesaista – to var pajautāt arī
alpīnistam, kāpēc viņš kāpj kalnos. Vai sievietēm, kādēļ
viņām patīk ziedi. Tā ir maģija, kas piesaista konkrētai
nodarbei. Alūksnes Tautas teātrī esmu spēlējis galvenokārt
raksturlomas. No mammas esmu saņēmis mantojumā dažus dotumus,
tēvs dziedāja vīru vokālajā kvartetā, spēlēja vijoli,
klavieres, kaut kādi gēni ir, bet ar to nevajadzētu pietikt… Man
patīk, ka Alūksnes Tautas teātrī latiņa ir pacelta augstu. Saka
jau, ka nav mazu vai lielu lomu, tikai mazi vai lieli aktieri, bet
šeit spēlēt ir ļoti viegli, ja gribi būt vienā līmenī. Un arī
iesācēji šajā teātrī jau pēc pieciem, sešiem mēģinājumiem
“tur līdzi” pieredzējušajiem aktieriem.”
Ainārs
Volcītis, pirmā loma ATT 2011. gadā:
“Nav
tā, ka ļoti gribētos spēlēt teātri, bet cilvēkam brīvajā
laikā ir ar kaut ko jānodarbojas. Ja es varu kaut kā palīdzēt,
tad to daru, un tā arī tiku teātrī. Piedalījos izrādēs skolā,
tad Annas teātrī, pēc tam Alūksnes kultūras nama Mazajā teātrī.
Kad tas beidza savu darbību un dalībniekus Daiga aicināja
pievienoties Tautas teātrim, es atnācu. Pirmā loma man bija
izrādē “Karalistes gals”, kur ar Armandu viens otru
aizvietojām. Tā ir arī tagad – jaunākajā izrādē “Manu
sievu sauc Moriss”. Patīk tikties ar citiem cilvēkiem, uzzināt
viņu viedokli. Pēc dabas humors vairāk patīk, bet varu arī
nopietnas lomas spēlēt. Viss atkarīgs no situācijas. Vienkārši
jāiejūtas tā cilvēka lomā, ko spēlē.”
Mairita
Cabule, pirmā loma ATT 2003. gadā:
“Kur
lai iet, ja gribas kaut kur darboties? Korī nedziedu, tādēļ
izvēlējos teātri. Man šeit patīk viss – mēģinājumi,
izrādes, izbraukumi, kolektīvs, kuram tā darbības laikā ir
izveidojušās savas tradīcijas. Tā ir iesākts un pierasts, tādēļ
esmu priecīga, ka varu būt teātrī.”
Didzis
Eglītis, pirmā loma ATT 2019. gadā:
“Tā
kā manā dzīvē ļoti nozīmīga vieta ir dejai, uzskatu, ka labs
dejotājs bez aktiermeistarības nevar iztikt, jo ar kustībām ne
vienmēr var parādīt to, ko var parādīt ar mīmiku, attieksmi,
skatienu. Tā kā man ir šāda veida pieredze, tas iedrošināja
pieņemt piedāvājumu atnākt paspēlēt teātri. Pirmā pieredze
gan bija jau vidusskolā, piedaloties literārajā tiesā, pēc tam –
Kultūras darbinieku tehnikumā, spēlējot vecāko kursu studentu
kursa darbu izrādēs.
Kad
Daiga mani uzaicināja piedalīties jaunajā izrādē, sākumā bija
sajūta, ka esmu “glābšanas riņķis”, taču tagad tā
pārgājusi un esam jau “saspēlējušies”. Nezinu, vai turpmāk
spēlēšu vēl kādā izrādē, bet reizēm ienāk prātā – kā
būtu, ja sāktu ar mazāku lomu, lai saprastu – vai es to varēšu?
Tā nu esmu iesaistījies avantūrā, kas man ir jauns izaicinājums,
bet ir interesanti.”
Amanda
Petkeviča, pirmā loma ATT 2019. gadā:
“Teātris
ir mana vieta “restartam”. Katra satikšanās, mēģinājums,
izrāde mani pozitīvi uzlādē ilgam laikam. Protams, gan skatuve,
telpas, izrādes, lomas un teksti man teātrī ir svarīgi, taču
vissvarīgākie man ir cilvēki – mani mīļie kolēģi, no kuriem ik
reizi var smelties enerģiju, spēku un iedvesmu. Pateicoties
cilvēkiem mūsu teātrī, esmu iemīlējusi pašu teātri ar visu
sirdi. Teātris ir mana mazā paradīze zemes virsū, kur visas bēdas
un likstas aizmirstas.”
Teksts
un foto: Dace Plaude
