Piesēju pie sava divriteņa – “Ērenpreisa” – saliekamo makšķerkātu. Saraku sliekas un sabēru izmazgātā, tīrā sinepju burciņā. Paņēmu nelielu auduma maisiņu ar aizvelkamu aukliņu augšpusē – nu tādu, lai var salikt noķertās zivis. Paēdu pusdienas un devos ceļā ar mērķi doties uz Vaidavas upi – pie Grūbes, jeb pie “Ančku” mājām. Tā kā diena lietu nesolīja, viegli saģērbies, pat bez cepures galvā, uzsāku braucienu. Izvēlējos taisnāko ceļu – vispirms uz Jaunlaiceni. Kad tiku garām pagriezienam uz Ziemeri, ceļš turpinājās uz leju un uz leju, tā līdz Vaidavas upei pirms Māriņkalna. Vienā posmā ceļš gāja augšup strauji, un dabūju stumt divriteni līdz Māriņkalna krustojumam. Tad atkal ceļš laidās uz leju un uz leju, bija viegli braukt, neskatoties uz to, ka segums bija bez asfalta, tikai grantēts. Pa ceļam atkal dabūju nokāpt no divriteņa, jo piebraucu pie Maltenieku upītes tilta, aiz kura atkal ceļš gāja augšup. Bet nekas, atpūtos, atspiedies pie tilta margām un vērodams apkārtni un upīti. Bija skaisti.
Tad garām ezeriņam kreisajā ceļa pusē, un Jaunlaicene bija klāt. Jā, tā bija īstā baronu Volfu dzimtene ar skaistām mājām un veiksmīgi izraudzīto vietu to celtniecībai. Izbraucot cauri Jaunlaicenei, labajā pusē kalnā, saules apspīdēta, mirdzēja Opekalna baznīcas torņa smaile, ko ieskāva kupli koku puduri. Pēc pāris minūtēm uzbraucu uz Pleskavas – Rīgas ceļa. Jā, tas bija asfaltēts. Braukt bija vieglāk. Braucu ātri, vējš svilpoja gar ausīm, tikai reizēm pret manu pieri atsitās lidojošie kukaiņi. Pēc neilga laika nogriezos pa labi, bija jābrauc lēnām, jo tālāk bija zemes ceļš ar vairākiem līkumiem līdz pat “Ančku” mājām.
Pati “Ančku” māja, kā jau baronu medību pils, bija stalta. Tāpat arī pārējās būves bija celtas, lai kalpotu ilgi. Viss bija uzbūvēts meistarīgi un pamatīgi. Pāri Vaidavai veda skaists koka tilts. Netālu no tā bija dzirdama un redzama krāce. Upes abās pusēs auga kupli koki, īpaši izcēlās pamatīgs ievu krūms, tikai žēl, kas tas sen bija beidzis ziedēt.
Nosēju makšķerkātu no divriteņa. Kabatā bija slieku burciņa un maisiņš zivju ielikšanai. Iestūmis divriteni biezākajos krūmos, uzrotījis bikses līdz ceļiem, devos iekšā upē. Ūdens sākumā likās pavēss, bet drīz vien pieradu. Straume patīkami masēja kājas. Manā ceļā upē bija daudz akmentiņu, bija jābrien uzmanīgi.
Izvēlētajā vietā, aiz neliela akmeņu pacēluma, iemetu makšķeri. Ilgi nebija jāgaida. Kaut kāda zivs paņēma pārliecinoši un strauji, nogremdēdama pludiņu. Pēc neilgas cīņas zivs bija manā rokā. Domāju – skaista, liela rauda, bet nē – tas bija sapals ar dzeltenīgu nokrāsu. Tā tas atkārtojās reizes astoņas. Visi sapali bija līdzīga lieluma. Jutu, ka mans zivju maisiņš plecā kļuva arvien smagāks. Tad ķeršanās izbeidzās. Nodomāju – viss, tajā vietā vairāk zivju nav. Pabridu uz priekšu un ieraudzīju nelielu atvariņu, kur ūdens griezās apkārt. Iemetu tur. Uzreiz bija straujš rāviens. Tas izrādījās skaists, zaļi svītrots asaris. Arī labi.
Tad iestājās klusums. Bet ne upes krastā. Straujiem soļiem, vietā, kur neauga koki un apspīdēja saule, tuvojās meitene. Neliela auguma, ar zeltainiem matiem, kuri saulē bija vēl zeltaināki. Acu krāsu neredzēju, tāpat viņa neredzēja mani, jo es biju tuvu upes malai un kokiem. Daudz neskatīdamās apkārt, viņa peldkostīmā devās upē. Varēja redzēt, ka viņa pazina katru koku un krūmu, katru akmeni upes gultnē, tik brīvi viņa uzvedās. Pēc neilgas peldes meitene kāpa krastā, apsēdās zālē. Jā, skaisti bija vērot meitenes jau sievišķīgos apaļumus, šķita, ka pat saule spīdēja spožāk un siltāk, lai būtu patīkami viņai. Un tā pagāja minūtes divdesmit. Jutu, ka man, tā stāvot tekošajā ūdenī, kājām kļūst vēsāk. Bet negribējās iztraucēt meiteni viņas krāšņajā dabas stūrītī, jo, kā varēja noprast, tā bija viņas vieta, viņas krastmala un upe. Piepeši atskrēja otra, kādus deviņus gadus veca, tumša kā čigānu meitene. Viņa ātri pajautāja krastā gulošajai meitenei: “Saki, Dzidra, kāds upē ūdens?” Bet gulošā, siltuma un labsajūtas apņemta, neteica nekā. Jaunā meitene iebrida upē un bradāja šurpu turpu, skatīdamās ūdenī, līdz Dzidra uzsauca: “Inta, pietiek bradāt, sasaldēsies, vēlāk varēsi bradāt atkal!”
Nezināju, ko iesākt. Tad lēnu jo lēnu piegāju tuvāk krastam. Jā, tur ūdens straumes nebija un bija siltāk. Pēc laiciņa sajutu pie kājām kustību, paskatoties ūdenī, ievēroju dažas upes raibās mailītes un grunduļus, kuri izrādīja interesi par manām kājām. Kā tumšā meitene izgāja no ūdens, tā, aizelsies no ātra skrējiena, parādījās zēns. Tas ātri nobēra: “Inta, Dzidra, mamma jūs meklē, nāciet uz mājām!” Kad zēns strauji devās projām, Dzidra viņam uzsauca: “Laimoni, pagaidi, iesim reizē!” Man beidzot bija skaidrība – tās bija māsas un brālis. Brālim varēja būt trīspadsmit gadu.
Tagad varēju pamest savu paslēptuvi. Jutu, ka manu plecu jau stiprāk nospieda zivju maiss. Bridu krastā. Manā priekšā pavērās plašs nepļauts lauks ar skaistām, vējā šalcošām smilgām, kas gaidīja jūliju, kad tiks nopļautas. Jā, bija 1959. gada jūnija pirmā nedēļa, un man pašam bija tikai septiņpadsmit gadi. Apsēdos lauka vidū, kur auga garākas smilgas. Smilgu šalkoņas varā biju aizmidzis. Pamodos, kad saule gandrīz laidās uz rietu, viegli skardama koku galotnes. Devos uz mājām – uz Alūksni. Tikai tagad uz Jaunlaiceni, tad cauri Karvai un tālāk pa kreisi tikai pa asfaltu. Ar gaismu biju mājās.
Pienāca Līgo svētki. Kāpu autobusā Alūksne – Rīga. Karvas pieturā izkāpu un tālāk kājām devos uz Jaunlaiceni, lai satiktu savu draudzenīti un kopā nosvinētu Līgo svētkus. Viņas paziņas jau bija sarunājuši braucienu uz balli. Vēlu vakarā pie piebraucamā ceļa apstājās kravas auto, tā kastē jau sēdēja desmit jaunāki un vecāki braucēji. Jā, bija soli, uz kā sēdēt. Tad uz leju pa man nezināmu ceļu auto devās uz balles vietu. Pārbraucot Vaidavas upi pie Grūbes, auto pagriezās pa labi. Pēc pāris minūtēm bijām pie mērķa, jo šoferis skaļi pateica: “Esam klāt.” Kad izkāpām no auto, biju pārsteigts. Tā taču ir mana makšķervieta – tas pats tilts, šķūnis, māja un trokšņainais upes posms. Tas tik bija pārsteigums! “Ančkas”! Ska-tījos, vai redzēšu meitenes brienam pa upi, bet nekā. Bijām atbraukuši īstā brīdī, jo muzikanti jau sāka spēlēt un dziedāt: “Bij vasara toreiz tik zaiga, un smaržoja pļavas un sils, tu pretī nāci tik maiga, tev galvā bij lakatiņš zils.” Jā, manai draudzenītei bija uzvilkta tumši zila kleita ar baltām pīpenēm, gluži kā dziesmā. Man kājās bija gluži jaunas gaišas, pelēkas kurpes bez auklām, jutos lepns. Kad iegājām šķūnī, biju pārsteigts – telpa bija gandrīz pārpildīta. Kaut visapkārt bija salikti soli un meijas, mums, atbraucējiem, sēdvietas neatradās. Tad mūziķu vadītājs paziņoja: ”Uzlūdz dāmas!” Tika spēlēts “Mīlas pilns gaiss zem zilajām Parīzes debesīm”. Balle gāja varenā asumā un troksnī, ar biežu dziesmu atkārtošanu un aplausu dejām. Pārtraukumu tikpat kā nebija.
Vienas pauzes laikā sāku vērot kustīgo publiku. Man, par lielu brīnumu, ieraudzīju mēneša pirmajās dienās redzēto meiteni ar zeltainajiem matiem. Arī viņa bija skaisti saģērbusies – gaiši zilā kleitā ar divkrāsainām puķītēm. Tikai nevarēju saprast, kādēļ viņa stāv pašā aizmugurē, vai viņa sevi uzskatīja par jaunu ballei? Varbūt vecāki neļāva dejot? Piepeši pie viņas pienāca tumšā meitene, jā, tā bija viņas māsa. Māsa bez pārtraukuma kaut ko runāja un rādīja uz dejotāju pusi. Zeltmatainā māsa tikai smaidīja. Kad atskanēja kārtējais “Uzlūdz dāmas!”, meitenes nekur negāja. Vēlāk, pēc pāris stundām, redzēju mazo māsu dejojam, viņa ar zēnu sarunājās bez mitas.
Es ar savu draudzenīti izgāju ārā. Cik auksti bija! No Vaidavas siltā ūdens cēlās tvaiks, bet austrumu pusē jau parādījās rīta blāzma. Šķūnī skanēja “Tik dēļ tevis vien, tik dēļ tevis, mans mīļotais draugs”.
Kad ienācām šķūnī, mūziķu vadītājs paziņoja: “Vēl viena deja – aplausu, un tad balli beigsim.” Tika spēlēts “Marina, Marina, Marina…” Bet nekā, aplausu rezultātā tika nospēlētas četras dejas. Lielā šķūņa grīda no dejotāju apaviem bija kļuvusi vēl gludāka. Visi negribīgi devās projām. Arī māsas Dzidra un Inta. Lauku dejotājus jaunā diena gaidīja ar darbu, jo brīvdienu jau praktiski nebija. Jā, dejas – izklaide, dejošana, jaunas iepazīšanās, iemīlēšanās, kā nu kuram.
Tā beidzās šī neaizmirstamā Līgo nakts balle lielajā “Ančku” šķūnī.
Cerēsim, ka atkal celsies “Ančku” mājas un tur dzīvos darbīgi ļaudis ar kuplu bērnu pulciņu, kuri peldēsies Vaidavas upē un baudīs krastmalas silto sauli.
